Redakcijas sleja

Ziemassvētki – apbrīnojami, taču šis vārds nenolietojas un nekļūst banāls.

Lai ar cik nebūtu nepatīkami, bet jāpiekrīt tiem profesionālajiem kritiķiem, kas uzsver – īstai demokrātiskai sabiedrībai atbilstošas žurnālistikas mūsu valstī trūkst. Varbūt nezināšanas dēļ (varbūt – atkarības īsās pavadiņas, Žurnālistu savienības nevarības vai sliktās izglītības dēļ), bet sekojam mēs visiem politiķu izmestajiem plikajiem reklāmas āķiem kā peles kārtīgi smakojošam sieram. Zinām jau, ka nav smuki, pat tā kā zem goda rakstīt politiķu rosinātus rakstus.

Ceturtdien Saeimas deputāti nosprieda, ka savas algas un piemaksas nesamazinās. Tas nozīmē, ka, tāpat kā iepriekš, deputāts pirms nodokļu nomaksas saņems Ls 986.

Kā daždien šajos pātaros būs maz no skaistā – nedēļas nogale, kā reiz, ir tas laiks, kad televīzijā vismaz ziņas palūkot, ciemos aizdoties vai kazi, māju piekārtot. Paguvu visu – ar dažu nedēļu kavēšanos atnesu mājās kārkla stibu – ja nederēs Adventes vainagam, varēs bērnu iepērt. Slīpmašīnu, kas mēnesi bija gulējusi vienā istabas kaktā, beidzot ieliku tās iepakojuma kastē, kas mēnesi bija čurnējusi otrā istabas kaktā. Iemetu skapī kaut kam pa virsu (nepaskatījos) – ja kādam tas izklausās pēc slinkuma, nē – tas ir ziemas miers. Vai vismaz tuvošanās ziemas mieram un, protams, televizoram.

Vakar Tukuma kultūras namā tika sumināta Latvijas bibliotēkās visvairāk lasītākā grāmata. Šoreiz šis gods pienākas fantāzijas un mīlestības bagātajam romānam «Krēsla» (Stefanija Meiere), kas savā varā paņēmis cilvēku tūkstošus ne tikai Latvijā vien. Taču ne par šo grāmatu šoreiz stāsts, bet par lasītprieku.

Lai būtu saprotamāk, par ko vēlos runāt, sākšu ar nelielu atkāpi…
Tas bija pērnruden (Šajā rudenī mežos sēņu gandrīz nemaz nebija…). Laba paziņa paņēma mani līdzi sēnēs. Kompānijas pēc, kā pati sacīja, jo vienam cilvēkam mežā patiešām nav īpaši omulīgi. Kad piesēņoju grozu, sameklēju kabatā plastikāta maisiņu. Kad bija pilns arī tas, ceļabiedre no automašīnas bagāžnieka izcēla plastmasas spainīšus – arī tie esot jāpielasa, jo ar tukšiem traukiem mājās braukt būtu grēks, viņa teica.

Pēdējā laikā biežāk nācies parunāties ar pagastu cilvēkiem un pavērot, kāds ir viņu noskaņojums šeit un tagad. Kā viņi jūtas, tik ilgi stumdītās un asi kritizētās reģionālās reformas rezultātā, kas iesākta un turpina īstenoties pašā ekonomiskās krīzes epicentrā?

Šķiet, Latvijai pāri brāzies īsts ārdīšanas viesulis, kas gan tiek saukts gudrā vārdā par reformu. Protams, varam atļauties tik, cik atļauj maciņš, taču joprojām nav pārliecības, ka visas šīs darbības veiktas pacienta, pasažiera, skolēna labā un neko savādāk nav bijis iespējams izdarīt. Slēgtas slimnīcas, ārstniecības iestādes.

Esmu rokas kā lūgšanā salicis un aizdomājies par mūžseno jautājumu – par to, kas mūs vieno un šķeļ.

Ak, ne jau par imunitāti pret “cūku", “parasto", "kārtējo" vai kādu citu gripu šoreiz būs runa. Šoreiz – par pārsteigumiem, ko dzīve mums visiem sagādā aizvien no jauna.

Kad šī sleja nonāks pie lasītājiem, dažādie valsts svētku pasākumi un svinīgās uzrunas jau būs kļuvušas par atmiņām.

Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, aizdomājos, kas tad īsti mani pie šīs zemes saista? Kādēļ, neskatoties uz visām mazajām un dižajām valsts ķibelēm, tomēr jūtos te piederīga. Ne mums te kalni augstākie, ne lauki leknākie un arī cilvēki, ko tur liegties, nav Latvijā tie laipnākie un atsaucīgākie. Un sapratu, pirmkārt, ne jau mēs izvēlamies (vismaz apzināti), kur piedzimt. Bet tas nu ir skaidrs – zeme, tradīcijas atstāj nospiedumus katra atsevišķa cilvēka liktenī. Tas taču ir tik ļoti latviski, netiekties pēc zilajām tālēm un plašajām jūrām, bet vairāk tā sirsnīgi pieķerties savam kaktiņam, savam stūrītim zemes… Bet man personīgi mana zeme būts te, Latvijā, ja blakus būs mani mīļie un tuvie cilvēki.