Redakcijas sleja

Pēc paziņojuma medijos, ka vienīgā reālā Eiropas nauda, ko katrs daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs var piesaistīt

Nākošā nedēļa iesāksies ar svētkiem – 8. martu, Starptautisko sieviešu dienu. Kopš 2008. gada šī ir kļuvusi par oficiāli atzīmējamu dienu. Atšķirībā no Mātes un Sv. Valentīna dienas, šajos svētkos apsveikumus saņems visas sievietes.

Zinu: ne saukts, ne gaidīts reiz pienāks arī tas laiks, kad savu bērnību atcerēšos daudz

Šķiet, neesmu vienīgā, kurai, kaut arī ziema ir mīļa – beidzot tā ir līdz kaklam. Un lai nu kas, bet pārdomas par pēdējo gadu dabas zinātnieku lielo biedu – "globālo sasilšanu" – ne tikai nolien skaidrā saprāta tālākajos apcirkņos, bet pat sāk šķist neticamas!? Un kad prātojumi aizslīd pavisam ķecerīgā virzienā (no sērijas – "sū ar visiem kūstošajiem ledājiem – ka tik Latvijā kļūst siltāks!"), uzduros uz pastāvējušu, tomēr varen intriģējošu ziņu, kas stāsta, ka problēma – "globālā sasilšana" varbūt ir pārāk uzpūsta.

Varbūt vecums nāk ar zināmu daļu piesardzības. Kaut vai atceroties, ka to, ko atļāvos pusaudža gados, tagad, labi zinu, vairs noteikti nedarītu. Piemēram, skrejot vienaudžu barā, vai mazums reižu gadījās nobrāzt rokas, kājas, elkoņus… Un nemaz tā īpaši negribējās nobrāzumus rādīt vecākiem – kas zina, vēl ko aizliegs… Bijām ielāgojuši: ja vasarā pēc šāda negadījuma aizskrējām uz jūru nopeldēties, pušums ātri vien aizvilkās un sadzija. Jūras ūdenī taču esot jods un sāls, kas attīra un dziedē. Jūras peldes radīja īpašu spirgtumu, kaut gan toreiz jau par to tā īsti nemaz nedomājām. Tie bija 50., 60. gadi.

Sirds jau ar daudz ko pilna – kā sačurāta kupena, tāpēc sāksim ar vieglāko – ar to, kas pa virsu… Tas mans klusais iesmējiens par sporta kaislībām – godāti cilvēki tagad negulētām sejām skumji velk darbadienu ar vienu cerību – sagaidīt nākamo spēli, nākamās kaislības Vankūverā. Tikām mūsu pašu iluzionists Paļčevskis Maskavā uzstādījis pasaules rekordu – 64 stundas ledus klucī nostāvējis i apsaldējies! Kurš līdzi juta un pārdzīvoja!?…

Nu jau gandrīz divus mēnešu nodzīvojuši 2010. gadā, svētdien – ar lielākām vai mazākām atrakcijām – sagaidījām arī ķīnisko Baltā Tīģera gadu. Pie viena, protams, nosvinot arī Valentīna dienu… Un tad nāks joprojām neviennozīmīgi vērtētais 8. marts, un tad – Lieldienas – kopīgas gan kristiešiem, gan dziļi neticīgajiem…

Rīt – visu Mīlētāju diena. Turklāt, kā ziņo vēsturiskas atsauces, īpaši tā veltīta mīlētājiem, kurus vieno svētās laulības saites. Vai vismaz tiem, kas pēc tām tiecas, nevis atrunājas ar noraidošu: "Vispirms pamēģināsim, varbūt nekas nesanāk…"

Neesmu ne pensionāre, ne tiesnese, un manā bankas kontā nu tiešām neglabājas nekādi uzkrātie miljoni, tādēļ pārāk nopietni nesatraucos, kad pērn valdība pieņēma lēmumu visu ko apgriezt un vēl papildus ar nodokļiem aplikt. Nu, jā – šis tas kļuva dārgāks, aldziņu arī sakasīt grūtāk (jo nodoklis lielāks)…

Domāju – reti kurš šogad apgalvos, ka ziema nav gana balta un gana skaista. Otrdienas rītā pēc puteņa ar skaudību noraugos uz «Šlokenbekas» laukumiem, kas jau pēc septiņiem atbrīvoti no sniega.

Lai cik daudz nebūtu runu par dažādām negācijām pašu mājās un pasaulē, ir vērts padomāt, cik daudz no tā, kas mūs satrauc, tā arī paliek runu līmenī…

Par dažāda mēroga izšķērdēšanām, pusnelikumībām vai pat klajām ar likumu nesavienojamām izdarībām valsts un pašvaldības iestādēs var kaut kur izlasīt vai sadzirdēt teju katru nedēļu.