Redakcijas sleja

Laikam jau tāpēc, ka pavasarī vairāk plāno, ne dara, arī es iespringšos paprātot – par

Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas apmēram 25 000 latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Nometnē Beļģijā 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu karavīri nodibināja «Daugavas vanagu» organizāciju, kas 1952. gadā nolēma, ka turpmāk tā 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu.

Kādu laiku aizbraucot tā patālāk no mājām, rodas iespēja iegūt mazliet citādu, no ikdienības atšķirīgu skatu punktu uz lietām, vietām, notikumiem un arī cilvēkiem.

Vietējie zinātnieki izpētījuši, ka jau pēc gadiem 20 Latvijas zemi pastāvīgi mīdīs vairs tikai divi miljoni latviešu. Negribīgi vairojamies, strauji izmirstam un vēl – naski izbraucam! Taču tāds nu šķiet ir to mazo nāciju liktenis – vienmēr jāpatur prātā, ka mūsu – viens-divi – un var arī nebūt pavisam.

Pēc paziņojuma medijos, ka vienīgā reālā Eiropas nauda, ko katrs daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs var piesaistīt

Nākošā nedēļa iesāksies ar svētkiem – 8. martu, Starptautisko sieviešu dienu. Kopš 2008. gada šī ir kļuvusi par oficiāli atzīmējamu dienu. Atšķirībā no Mātes un Sv. Valentīna dienas, šajos svētkos apsveikumus saņems visas sievietes.

Zinu: ne saukts, ne gaidīts reiz pienāks arī tas laiks, kad savu bērnību atcerēšos daudz

Šķiet, neesmu vienīgā, kurai, kaut arī ziema ir mīļa – beidzot tā ir līdz kaklam. Un lai nu kas, bet pārdomas par pēdējo gadu dabas zinātnieku lielo biedu – "globālo sasilšanu" – ne tikai nolien skaidrā saprāta tālākajos apcirkņos, bet pat sāk šķist neticamas!? Un kad prātojumi aizslīd pavisam ķecerīgā virzienā (no sērijas – "sū ar visiem kūstošajiem ledājiem – ka tik Latvijā kļūst siltāks!"), uzduros uz pastāvējušu, tomēr varen intriģējošu ziņu, kas stāsta, ka problēma – "globālā sasilšana" varbūt ir pārāk uzpūsta.

Varbūt vecums nāk ar zināmu daļu piesardzības. Kaut vai atceroties, ka to, ko atļāvos pusaudža gados, tagad, labi zinu, vairs noteikti nedarītu. Piemēram, skrejot vienaudžu barā, vai mazums reižu gadījās nobrāzt rokas, kājas, elkoņus… Un nemaz tā īpaši negribējās nobrāzumus rādīt vecākiem – kas zina, vēl ko aizliegs… Bijām ielāgojuši: ja vasarā pēc šāda negadījuma aizskrējām uz jūru nopeldēties, pušums ātri vien aizvilkās un sadzija. Jūras ūdenī taču esot jods un sāls, kas attīra un dziedē. Jūras peldes radīja īpašu spirgtumu, kaut gan toreiz jau par to tā īsti nemaz nedomājām. Tie bija 50., 60. gadi.

Sirds jau ar daudz ko pilna – kā sačurāta kupena, tāpēc sāksim ar vieglāko – ar to, kas pa virsu… Tas mans klusais iesmējiens par sporta kaislībām – godāti cilvēki tagad negulētām sejām skumji velk darbadienu ar vienu cerību – sagaidīt nākamo spēli, nākamās kaislības Vankūverā. Tikām mūsu pašu iluzionists Paļčevskis Maskavā uzstādījis pasaules rekordu – 64 stundas ledus klucī nostāvējis i apsaldējies! Kurš līdzi juta un pārdzīvoja!?…

Nu jau gandrīz divus mēnešu nodzīvojuši 2010. gadā, svētdien – ar lielākām vai mazākām atrakcijām – sagaidījām arī ķīnisko Baltā Tīģera gadu. Pie viena, protams, nosvinot arī Valentīna dienu… Un tad nāks joprojām neviennozīmīgi vērtētais 8. marts, un tad – Lieldienas – kopīgas gan kristiešiem, gan dziļi neticīgajiem…

Rīt – visu Mīlētāju diena. Turklāt, kā ziņo vēsturiskas atsauces, īpaši tā veltīta mīlētājiem, kurus vieno svētās laulības saites. Vai vismaz tiem, kas pēc tām tiecas, nevis atrunājas ar noraidošu: "Vispirms pamēģināsim, varbūt nekas nesanāk…"