Redakcijas sleja

Ja cilvēkiem jautā (vai tas būtu uz ielas, vai anonīmā interneta vidē), kā viņi vērtē

Pāris gadus biedēti un uz savas ādas izjutuši ekonomiskās krīzes visus iespējamos priekšvēstnešus, realitāti un

Rīt 8. maijs – nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Šķiet, dzīves vēstures grāmatā nav pretrunīgākas lappuses par šo: viens brālis vienā armijā, otrs – pretējā ierakumu pusē… Un ne viens, ne otrs, savas brīvas gribas vadīts… Lielvaras lika, pavēlēja, aizsūtīja. Nelīdzēja ne mātes, ne līgavas asaras, nedz paša gribēšana vai nevarēšana…

Ik pa brīdim, rakstot redakcijas sleju, iegadās kādas zīmīgas jubilejas vai atceres dienas priekšvakars. Arī

Par tiem, kas nespēj domāt kopsakarībās, mēdz sacīt, ka viņi aiz kokiem neredzot mežu… Visu

Ir divas lietas, ko svinību vai vienkāršas sarunas laikā, ja svarīgi saglabāt draudzīgu gaisotni, labāk cilāt nevajadzētu – politiku un reliģiju! Te katram ir sava "dzelžainā" pārliecība un atradīsies argumenti, lai viedokļa pretinieku mēģinātu līdzināt ar zemi. Īsāk sakot – neiesaku.

Kad sāku apdomāt šo sleju, prātā uzreiz ienāca viena doma – kāpēc tad, ja sūdzība skar ārstu, skolotāju vai kultūras cilvēku, to iztirzāt un atbildi meklēt ir daudz grūtāk, nekā, ja problēma gadījusies kādā citā sfērā, piemēram, komunālajā. It kā jau visi ūdensvadi, neremontētās ielas, izdegušās spuldzes ir vistiešākajā saistībā ar cilvēku, tomēr nejūties tik emocionāli iesaistīts, kā jau sākumā pieminētajos gadījumos.

Pavasaris atnācis gan ar Meža dienām, gan lielo pavasara talku. Šie pasākumi viens otru lieliski papildina. Vispirms, protams, jāsakopj apkārtne, jāsavāc draza un jācer, ka kādreiz pie kārtības būsim tā pieraduši, ka, nometot plastmasas pudeli vai čipšu paciņu, beidzot sajutīsim pamatīgu diskomfortu…Savukārt Meža dienās esam aicināti stādīt birzis, alejas, apstādījumus pie baznīcām, skolām, slimnīcām un citām sabiedriskām vietām. Tā vismaz teikts politiķu parakstītajā aicinājumā.

Gadu no gada mūsu kārtības izpausmēs nekas daudz nemainās, tāpēc uzskatu par savu pienākumu atkal runāt par prātīgo un nesaprātīgo… Savādi, bet laikā, kad daudzviet plūdi vēl ir nopietna realitāte, citviet ziņo par rekordlielu kūlas ugunsgrēku skaitu. Nu ko lai saka – ja Dievs grib kādu sodīt, tad atņem prātu…

Laikā, kad vieni apgalvo, ka paļauties var tikai uz sevi, bet citi – ka tikai uz Dievu, paralēli notiek ļoti daudz arī citu interesantu lietu!

Pilsētas ielās plīvo ar melnām lentām iezīmēti Latvijas valsts karogi – sēras, kas pārņēmušas Poliju,

Ļoti iespējams, tā ir vistīrākā bioķīmija, ka saules ietekmē kļūst mazliet priecīgāk ap sirdi un