Mēs savā būtībā esam zinātkāra, izglītību alkstoša tauta! Pietiekami daudz jauniešu novērtē augstākās izglītības nozīmi dzīves kvalitātes uzlabošanā, tāpēc kārtējā vasara atkal daudziem ir izšķiršanās laiks: kur studēt, ko studēt?
Domāju, ka skaidrības labad jāsāk ar tādu kā paziņojumu. Proti, esmu četru bērnu mamma, ļoti mīlu bērnus un no visas sirds esmu pateicīga Visaugstākajam jeb/un liktenim, kas mani saudzējis un nekad nav licis izšķirties par labu abortam (jo varēja būt visādi)… Joprojām uzskatu, ka tā ir viena no lielākajām nelaimēm, kas sievieti var piemeklēt…
Laikā, kad Latvijas augstskolas izvērš gana pieklājīgas reklāmas kampaņas un zinību alkstošie turpina pieteikšanās maratonu studijām, "netīšām" atklājas, ka vismaz 55 no 854 izvērtētajām studiju programmām pat starptautiska ekspertu komanda atzinusi, skarbi sakot, par liekām un slēdzamām.
Pēdējā laikā plastmasas maisiņu klātbūtne dara mani nervozu. Tie ir visur – arī tur, kur tiem nepavisam nav jābūt: ceļmalās, mežā, pie jūras… Kad iedomājos par to, cik maisiņu manā ģimenē tiek patērēts, tad domu gājiens sastingst pie “šausmīgi daudz". Vides ministrijā skaita precīzāk un ir aprēķināts, ka viens cilvēks gadā patērē 2200 plastmasas maisiņu, bet dabā tiek izmesta 21 tonna šo īslaicīgi derīgo mantu. Ja vēl padomā, ka maisiņi ir ilgdzīvotāji un arī maniem bērniem un mazbērniem atgādinās par mani…
Pirms Zvejnieku svētkiem, aprunājoties ar šīs profesijas pārstāvjiem, ne reizi vien nācās uzklausīt viedokli, ka kas tad nu vairs par zvejniekiem esot. Profesija izmirst. Neviens ar zvejniecību vien izdzīvot nevarot. Labākajā gadījumā, lai uzturētu ģimeni, zvejnieki zvejo zivis, arī uzpērk citu nozvejotās, mazajos mājas cehos tās apstrādā, nokūpina un paši arī brauc pa visu Latviju saražoto tirgot. Taču viņi paši, kā arī citi uzrunātie zvejniecības pārstāvji visi kā viens apgalvoja, ka zvejnieks ir tikai tas, kas brauc jūrā un zvejo zivis.
Pēc labiem svētkiem kā laba vīna malkošanas vajadzētu būt arī pēcgaršai – sajūtām un pārdomām par to, kas patika, izdevās vai neizdevās. Rožu kāzas Tukumā nosvinētas vienā reibīgā pasākumu buķetē – tas skaidrs pat tādam, kā man, kurš ar aizpūstu ausi svētkos nepiedalījās. Un tomēr tai stundā, ko sabiju Brīvības laukumā sestdienas vakarā un svētdien pie rožaudzētājiem Sēmes pagastā, sava svētku pēcgarša pamazām sāk slāņoties…
Jā, mūsu pilsētā, Tukumā, šodien ienāk rozes. Patiesību sakot, tās šeit bijušas vienmēr, taču ne tādiem pulkiem, tādās krāsās un daudzveidībā, tādās aktivitātēs un sakarībās. Jo – ir taču «Rožu svētki», ko uz nebēdu svinēsim gandrīz triju dienu garumā!
"Mēs, mēs esam visvairāk cietusī tauta! Mums, mums ir klājies un klājas vissliktāk! Mums, jā, tieši mums ir vissliktākā valsts, valdība un… un…" Nedomājiet, ka šie ir kādi citāti no bērnu multfilmas par visvājāko dzīvnieciņu vai grāmatas par genocīdu pret latviešu (vai kādu citu daudz cietušu) tautu. Tie ir privāti redakcijā un arī publiski izskanējuši dvēseles kliedzieni, ko pēdējā laikā nācies uzklausīt teju vai kaudzēm vien.
Diezgan agri aptvēru, ka Āfrikas bada cietējiem ir maz sakara ar manu pusdienu šķīvi te, Latvijā. Vieglāk bija noticēt, ka omīšu servētās putras bļodas kārtīga izēšana kādā mistiskā veidā ietekmēs laika apstākļus, respektīvi, formula skaidra: tukša bļoda – saulains laiks… Tomēr, acīmredzot, kaut kas būs no šīs kādreiz skandētās pamācības – novērtē to, kas tev dots – aizķēries, ja jau vēl arvien to atceros un pat reizēm vēlos citēt, jo īpaši, kad dzird, redz, lasa kārtējas tautiešu vaimanas par to, cik pie mums – Latvijā, viss ir "galīgi garām"…
Septembrī apritēs gads, kopš Tukums izjūt, ko nozīmē ūdensvada maģistrālo tīklu ierīkošana vairāk nekā 100
Viens no Latvijas iedzīvotāju mīļākajiem teicieniem – "Tā var notikt tikai Latvijā!", protams, ka negatīvā
Dziesmā saka, ka visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā. Un, kad nu sadomājām
