”Patiesībā cilvēkiem nemaz nepatīk opermūzika, viņi tikai izliekas,” pārliecināti sacīja mans sarunu biedrs un izslēdza radio. ”Kāpēc gan lai viņi tā darītu?” – es ieinteresēti vaicāju. ”Tāpēc, ka grib izskatīties smalki,” viņš atteica.
Šo sarunu atcerējos, kad biju pieteikusies palīgā pielasīt autobusu braucienam uz operu. Atsaucība nepavisam nebija liela. ”Ne jau tāpēc, ka mūzika nepatiktu,” sevi mierināju, ”kas zina, varbūt kāds gribētājs netika uzrunāts, cits aizņemts darbā, vēl kāds muzikālus pasākumus apmeklē ģimenes vai draugu pulciņā, dažam cena par augstu…” Bet portālā «Apollo» aplūkojot P. Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» pirmizrādes viesu fotogaleriju, gan nācās atzīt, ka dažas spilgtas politiskās un biznesa sejas mūsu Baltā nama gaiteņos citkārt nav manītas. Taču – neba nu pati visus iestudējumus esmu redzējusi (kur nu vēl pirmizrādes!), nedz arī uzmanīgi pētījusi, kāda publika sanākusi…
Par tukšām sēdvietām opernams nesūdzas, tomēr tautas mīlestība uz šlāgeriem nenoliedzami ir stiprāka. Pirms gadiem desmit Tukuma Durbes estrādē notika Latvijas operetes svētki. Lai arī labi apmeklēti un novērtēti, par tradīciju tie diemžēl nekļuva. Bet būtu taču skaisti! Varētu skatītājus no malu malām pievilināt līdzīgi kā Sigulda ar Starptautiskajiem Opermūzikas svētkiem. Nākamvasar mums tiks piedāvāts šlāgermūzikas festivāls ar visādām izdarībām un pazīstamu mākslinieku piedalīšanos.
Reizēm aizdomājos – kas gan cilvēkus saista šlāgermūzikā? Droši vien melodiju saldais lipīgums, spēja tās ātri uztvert un atpazīt. Opermīļi jau arī neviļus atplaukst smaidā, izdzirduši pazīstamu tēmu biezajā skaņu partitūrā. Tiesa, intonācijas nav vienkāršas, klausīšanās prasa līdzdomāšanu, toties baudījums ir dziļāks. Šlāgeri – viegli nākuši, viegli aiziet. Kaut gan viens otrs paspēj tā ieķerties ausīs, ka ilgi vaļā netikt. Operas pārdzīvo gadsimtus. Arī tajās šad tad iepinas tipiski šlāgeriski paraugi. Nu, piemēram, vieglprātīgā hercoga dziesmiņa par meitenes sirsniņu no Dž. Verdi «Rigoleto», ko komponists iedevis solistam tikai pirmizrādes priekšvakarā, lai izvairītos no priekšlaicīgas popularitātes. Pēc tam tā skandēta vai visos Venēcijas krodziņos.
Bet vasarā, dodoties uz šlāgermūzikas festivālu, neaizmirstiet līdzi paņemt košļājamo gumiju. Neirobiologi atklājuši, ka tā ir lielisks pretlīdzeklis melodiju lipīgumam. Turklāt – jo pamatīgāk košļā, jo lielāka aizsardzība.
Kad tautas vairums domā par maizi, kūkas nav prātā; ar mūziku domājams līdzīgi – opera ir ekskluzīva mūsdienās, taču šlāgeris pieejams
Katram mūzikas žanram ir savs cienītāju pulks.
Raksta autores paziņa uz mūziku skatās ar šlāgerista acīm, tāpēc viņš nevar iedomāties , ka kādam var patikt opermūzika.
Tas ir tieši tāpat kā vilkam un zaķītim – vilks nevar saprast kāpēc zaķītim garšo kāposti , savukārt, zaķītis nevar saprast kāpēc vilkam garšo gaļa.
Visā pasaulē opera ir prestiža simbols un tieši tāpēc operu apmeklē sabiedrības elite.
Esmu jūsos vīlusies, patiesi! Domāju, ka esat inteliģents cilvēks, kas audzis kulturālā ģimenē un baudījis labu izglītību.
Taisnība mēs esam pārāk aizrāvušies ar “lipīgo mūziku”, kurai nav nekāda vērtība, vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs dziesmas izpilda kuram nav slinkums. Paskatieties apkārt dzied visi, bet muzikālā izglītība tikai retajam, reizēm vienkārši kauns klausīties. Pilnīgi piekrītu, ka vajadzētu sākt apmeklēt kaut ko paliekošāku, varbūt sākt ar opereti, tad operu, nopietnās mūzikas koncertu. Un ja runa par biļešu cenām tās nemaz nav dārgākas par balagānu dziesmu koncertiem.
Jauks un skaists pasākums vienmēr ir Siguldas operas svētki, kuru apmeklējumu var apvienot ar Siguldas apskati.
Domāju ka teiktajam par balagānu atbilst it kā “šlāgeris” raidījumā “Sirds Dziesma”. Tas pat nav šlāgeris – tas ir LTV1 Balagāns:)
Pa gadskārtu Eiro nāca,
Simt laipiņu darināt,
Pār tērcīti, kur strautiņu,
Novad ļaudis priecināt!
Kungi meta Eirolaipas,
Jums bērniņi atmaksāt:)
Pēc idejas šlāgermūzika nav vienkārša un prasta. Tas ko roducē LTV1 kā šlēgeri ir labākajā gadījumā pamatskolas balagāns, kur laurus plūc ārzemēs stroikā pastrādājis romeo…
Ja jau autorei kas patiesi intersē nebūtu slikti Durbē atjaunot šlāgernakti ar grupām no pašu rajona, iztiekot bez šmigainām šomasēm un krauzēm
Domāju, cik cilvēku, tik viedokļu. Es, piemēram, dievinu simfonijas, klavierkoncertus – vienkārši, jebkāda veida mūziku, kuru atskaņo orķestris un/vai soloinstrumenti. Taču opera – gluži pretēji ir viena no tām lietām, kas nekad nav īsti patikusi (protams, ir daži izņēmumi). Esmu bieži par to domājusi, kāpēc tā? Un nonākusi pie viena secinājuma – instrumentālajos skaņdarbos es vienkārši izjūtu daudz vairāk emociju, iedziļinos un tiešām IZbaudu skanējumu! 🙂 Katram savs..