Ar vai bez cilvēku līdzdalības – bet Saule, kādu laiku pakavēdamās saulstāvjos un sakopodama spēkus izšķirošajam ceļa posmam, ir uzšūpojusies augstāk Debesu kalnā, un gaisma ir uzvarējusi tumsu. Ir īstais laiks sasmelties plaukstošās dabas enerģiju, lai pietiktu ilgākam laikam, un ar dziesmām nodot izplatījumā vēsti, ka esam priecīgi, laimīgi un pateicīgi gaismas avotam. Dziedošs cilvēks jau esot kā pasaules koks, kas zemzemi, virszemi un debesis saistot vienotā veselumā, tas ir, harmonizējot pasauli.
Ticība brīnumam, prieks par dabas atmodu, augšāmcelšanos jāiekrāso olās. Ola ar trijām kārtām – čaumalu, baltumu, dzeltenumu – ir pasaules modelis, Visuma simbols. Ola ar savu cālēna potenciālu simbolizē arī atdzimšanu – vēl taču līdz šim brīdim cilvēce nav noskaidrojusi, kas bija pirmais, – vista vai ola.
Ja zem kājām briestoša zeme, virs galvas – ziedonīga debess, pa vidu treļļo putni, tad liekas, ka nekas nav mainījies tūkstošiem gadu, un tomēr tai pašā upē kā, piemēram, pirms 150 gadiem Lieldienās iekāpt vairs neizdosies. Mūsdienās, kad garšas kārpiņas kļuvušas pārlieku izvēlīgas, olu notiesāšana nekādas īpašās izjūtas droši vien nesagādās. Agrāk gan tā bijusi Lieldienu delikatese. Ir liecības, ka 20. gs. 20. gados, piemēram, Zvārdē saimei olas dotas tikai šajos svētkos. 20. gs. sākumā daudzviet Latvijā lauku ļaudis ikdienā olas nav ēduši.
Līdz 19. gs. vistas dējušas tikai pautus, olas vārds literārajā valodā nostiprinājies 20. gs. sākumā. Šis vārds saglabājies arī Lieldienas svētības nesēju nosaukumā. Pautšauši, līdzīgi kā mārtiņbērni vai jāņabērni, apstaigājuši mājas, pēruši gulētājus un prasījuši olas. Vēl pagājušā gadsimta 60.-80. gados izloksnēs reģistrēts olu iepriekšējais nosaukums – gan ar norādi, ka to lieto vecākā paaudze. Olai pa vārda līniju esot cieša radniecība ar gludiem akmentiņiem jeb oļiem – abi ir apaļi un veļas. Savukārt vārds pauts radojas ar lietuviešu pautas ‘bumbas’, ar putām – ar visu, kas uzpūsts un uztūcis. Lietuvas pierobežā olas apzīmēšanai lietoti tādi vārdi kā ķausene, ķausis, ķaušis – aizguvumi no lietuviešu valodas. Savukārt kaimiņi igauņi Rūjienas pusē aplaimojuši mūs ar muņņiem. Krievu jaičko ‘oliņa’ pārtapis par raičuku Bērzaunē pierakstītā pasakā. Kā ola gludā literārā valoda ir izravējusi izloksnes un čumalotajam pasaules modelim atstājusi vienu vārdu, bet vēl jau var atlēkt naģes, kunnas un kobiņi un iekurkšķināt mūsos interesi par to, kā bijis tur tajā upē pirms gadiem 150.
Lai mums izdodas neapēst kopā ar olām savu valodas un kultūras dažādību un rasas pilienā ieraudzīt visu pasauli!