Ar senu un vēl senāku tautas vēsturi saistīti vairāki šīs nedēļas datumi – 11. novembrī svinam Lāčplēša dienu – par godu Latvijas armijai, kas 1919. gadā spēja padzīt bermontiešus un nosargāt valsts neatkarību, bet dienu iepriekš – Mārtiņdiena, kas tā kā kristiešu ievedums un tostarp Mārtiņa Lutera dzimšanas diena, taču pat Luters nosaukts par godu Mārtiņam, jo piedzimis šajā dienā – laikā, kad simboliski noslēdzas Veļu laiks un sākas ziema… Daudz sirmākā pagātnē ļaudis šajā dienā gājuši budēļos, bet saimnieks, ja ticēt ticējumiem, sētu sargājis ar šādiem pesteļiem – gaili kāvis un asintiņu zirgiem auzās tecinājis, ar gaiļa galvu stenderes smērējis un sargājošo krustu uz durvīm vilcis. Vēl tas gailis un arī vista (tā – sievām) bija jāsašmorē, lai pirms gaismiņas kopā ar saimi to kūtī notiesātu. Padomājiet – kā pirms mazliet vairāk nekā 100 gadiem tāds īstenais latvis, vakarā ar budēļiem izjārējies, savus slepenos ritus veicis, rītu (varbūt skalu gaismā) sācis ar šādu paskopu, taču jēgpilnu maltīti – veiksmei. Vai palīdzēja?… Kā stāsta, Latvijas dibināšana zvaigznēs nemierīgā laikā ierakstīta – allaž mēs stāvēsim krustcelēs kādam lielākam ceļā, vairāk ar gara spēku pierādot, ka esam neatkarības vērti. Zīmīgi, bet par pagātnes mantojumu šonedēļ iedomāju vairākkārt – Tukuma audēju darbnīcā seno mūzikas instrumentu izstādi papildina fotogrāfijas ar pirmās brīvvalsts pagastu orķestriem, un, lai nu ko, bet sejas vīriem svarīgas un stāja – kā saimniekiem. Bet audēju darbnīcā viesojās vīrs sirmu galvu, lai mācītu, kā pareizi tīklus darināt – pārsteidzoši, taču pat jūrmalciemos šodien to retais prot. Ja kādu dien ķīnieši tīklus vairs netirgotu, Latvijas zivsaimniecība, šķiet, apstātos… Šonedēļ arī zemessargi Kandavā izrādīsies (militāro tehniku gan no Dobeles vedīšot, tomēr pati organizācija joprojām dzīva), bet Jaunmoku pilī atklāja fotoizstādi par Brīvības pieminekli. Tur pirmoreiz padzirdēju, ka starp Mildas rokām un zvaigznēm dieva siluets redzams un, zīmīgi – dāmas, kas pasākumā apliecināja mīlestību dzimtenei; dāmas, kas apliecināja sievietes spēku šo pasauli turēt, atzinās arī vājumā – bez tā mīļā, kas karalaukā vai Sibīrijā palika, kas par partijas roklaižu izmācījās, nodzērās vai varbūt peļņā uz Īriju nu aizdevies, nevar – nu nevar Latvijas sievietes Lāčplēsi izaudzināt… Pat lācene tagad no igauņiem būtu jālienē. Tāds, lūk, mūsu pagātnes mantojums, no kura stipriem augt…
