Kad pienāk kārta uzrunāt lasītājus redakcijas slejā, ir divas iespējas – runāt par kaut ko skaistu vai izlikt uz papīra prātā ienākušās riebeklības. Ziniet, ir tādi brīži, tad gribas tā īsi un konkrēti pateikt visu par šodienas situāciju.
Jūlija krāšņums ir aprakstīšanas vērts, bet arī viena pagājušās nedēļas ziņa neiziet no prāta. Izrādās, viens prezidenta kancelejas vadītājs saņēmis lielāku algu nekā pats Valsts prezidents; arī pārējie darbinieki par ciešo klātbūtni valsts pirmajai personai nav varējuši sūdzēties – viņu atalgojums mērīts pāris tūkstošos latu mēnesī. Argumenti, ko parasti šādās reizes min, neapgāžami – cilvēki strādā nenormētu darba laiku, investējuši izglītībā, personībā, uzņēmušies milzu atbildību un vispār – vietējos platuma grādos noteikti ir labākie no labākajiem. To visu grūti apšaubīt, tikai mēs labi zinām, ka vienīgais, kas nekad nemainās, ir tas, ka diennaktī ir 24 stundas, no kurām daļu laika cilvēki pavada darbā un daļu – atpūšoties un guļot. Tas, kad un ko katrs dara, paliek katra ziņā, bet nav gluži tā, ka prezidenta pilī ir cita laika zona, kur saule nenoriet vispār, bet pulksteņa ciparnīca papildināta vēl par 12 stundām…
Nav mērķis pasmieties par cilvēkiem, bet aicināt padomāt par mērauklām. Par to, ka neviens no augšas – svešatnes, tālienes vai Eiropas – mums nepasaka, cik cilvēku apkalpos Prezidentu, premjeru vai kādu citu. Tie, kas tikuši pie varas, veido sistēmu, kura galu galā rada priekšstatu par mūsu pirmajām personām, jo neba bez viņu ziņas… Var jau būt, ka viņiem ne silts, ne auksts, bet ikdienā taču arī viņi nevar izvairīties no tikšanās ar cilvēkiem, kas tāpat daudz mācījušies, daudz strādā, kuru atbildība sliecas daudz tālāk par viena kabineta durvīm un kuru kvalitātes mērs ir gadu desmiti, kā to saka par skolotāju, dakteri, amatnieku, aktieri, jā, gadās, arī politiķi…
Patiesībā sarunas par algu nav labais tonis; vajadzēja tam ļaut nosēsties un aizmirsties, bet, redz, tāda tā latvieša daba – atrast jebko, lai tikai nebūtu jāraksta sleja par skaisto jūliju…
