Kad pirms apmēram 20 gadiem sāku veidot savu pirmo pagasta vēstures grāmatu, arī publiskojot dažādā veidā sava dzimtā Tumes pagasta izsūtīto sarakstu, tā bija pirmā radošā lieta, ko mana māte patiešām novērtēja kā patiesi labu esam. Pati Latgalē vērojusi izsūtīšanas 1941. gadā un, tikai mainot dzīves vietu 1949. gadā (pārceļoties no Latgales uz Zemgali, jo tēvam kāda balss – draudzīga amatpersona no ciema padomes – pačukstēja, ka būtu labi, ja nedēļas laikā viņu un viņa ģimeni te pagastā vairs nevarētu atrast), viņa pati laimīga gadījuma dēļ nepiedzīvoja izsūtīšanu.
Tagad jau skaidri apzinos, ka visas sakrātās un publiskotās izsūtīto liecības ir ļoti būtiska daļa no fiksētiem kriminālnoziegumiem, kas nodarīti pret mūsu tautu. Nu tās iegūst pilnīgi citu nozīmi šī brīža pasaules ģeopolitiskajā kontekstā. Ne velti arī jaunais krievu fašisms savu nostiprināšanos sāka tieši ar brīvas informācijas aprites ierobežošanu. Tālāk ar organizāciju, kas apzina un pēta staļinisma noziegumus, ierobežošanu, bet tad arī jau tiešu aizliegšanu. Tā jau 2021. gadā krievijā tika aizliegta Andreja Saharova ar domu biedriem 1989. gadā dibinātā starptautiskā vēsturiski izglītojošā cilvēktiesību aizstāvības un labdarības biedrība «Memoriāls», kas līdz 2004. gadam bija apkopojusi informāciju par 1,34 miljoniem bijušajā padomijas teritorijā represēto. Ceļu uz jauniem noziegumiem šī brīža fašisms atsāka ļoti apzināti. Un tam nez kāpēc šajā brīdi ir it kā izdevies triumfēt – arī cenšoties starptautiski ar ASV palīdzību apturēt patiesas liecības, informācijas apriti gan par šī brīža, gan pagātnes noziegumiem. Vēl jau savu darbu turpina demokrātiju un cilvēku tiesības atbalstošie mediji – «Amerikas Balss», «Radio Brīvā Eiropa» un «Curent Time» («Šis Laiks»), bet šī brīža ciniskā Amerikas administrācija tām jau ir atsaukusi finansējumu… Daudzi no mums, dziļos padomju gados izdzirdot vārdus «šeit ir Amerika balss no Vašingtonas», sajuta patiesu brīvības un cerības balsi. Vai šādas brīvības un patiesības balsis būs arī mediju telpā turpmāk, lems vairākas Eiropas valstis, iespējams, palīdzot vismaz «Radio Brīvā Eiropa’ turpināt vēstīt patiesu informāciju. Patiesas informācijas noslēpšana par noziegumiem, vienmēr ļauj tos atkal atkārtot. To starptautiskie noziedznieki tik labi saprata kādreiz un saprot joprojām. Informatīvais karš ir, iespējams, visviltīgākais un pats rafinētākais. Tā arī ir ļoti būtiska daļa no šī brīža kara. Okupantiem ir ļoti svarīgi slēpt to, ko viņi dara un ir izdarījuši okupētajās teritorijās. Okupantiem ir svarīgi panākt, lai viņu paveiktie noziegumi – nogalinātie civiliedzīvotāji, nolaupītie bērni – vairs nebūtu starptautiskās uzmanības centrā. Aizliegtā biedrība «Memoriāls» to centās atgādināt arī pašā okupantu valsts teritorijā, tādēļ tika represēta…
Arī tādēļ, ka citviet tas nav iespējams, tas ir mūsu pienākums saprast, apzināt un vēstīt pasaulē par visu, kas ir nodarīts mūsu tautiešiem. Jā, arī par 1949. gada 25. martā 42 125 izsūtītajiem Latvijas valsts pilsoņiem (tie bija 2,2 % no visiem tā brīža Latvijas iedzīvotājiem!) – 16 869 vīriešiem un 25 256 sievietēm, 10 987 bērniem vecumā līdz 16 gadiem.
Katrs no viņiem mums ir bijis tik ļoti svarīgs! Arī tādēļ turpināt izzināt, pārrunāt par pirms 76 gadiem mūsu zemē notikušo visās detaļās ir tik svarīgi – turklāt visos līmeņos – ne tikai valsts, bet arī pēc iespējas personiskā – katras ģimenes līmenī.
Ne tikai pret mūsu tautu paveikto noziegumu dēļ. Šobrīd tā ir arī būtiska daļa apsūdzībai par krievu fašistiskā režīma vēsturiskajām saknēm un attīstību. Iestājoties par vēsturisko patiesību savai tautai, mēs iestājamies par patiesību arī visai Eiropai un visai pasaulei. Skaidri un nepārprotami atgādinot, – ŠIE NOZIEGUMI IR BIJUŠI! Un krievija kā teroristu valsts tos veic JOPROJĀM!