No barikāžu kopības līdz brīvībai

Aizrit jau 28 janvāris, kopš galvaspilsētā Rīgā, veidojot barikādes un iededzot ugunskurus, pulcējās cilvēku simti un tūkstoši. Kopš tās dienas tie Rīgā un daudzās citās pilsētās janvārī iedegas katru gadu, pulcējot tos, kam par šo laiku ir, ko pastāstīt, jo viņi – nevis kaut kādi atlasītie vai izvēlētie, bet vienkārši – ļaudis no iestādēm un uzņēmumiem, lauksaimnieki, ārsti, skolotāji, šoferi un traktoristi, jaunieši un pensionāri, organizēti un paši par sevi – tur bija. Un tieši šī kopā būšana toreiz bija svarīgāka par visu – par lēmumiem un paziņojumiem, par plāniem un idejām, jo tobrīd neziņas spēks bija lielāks par drošo un laimīgo nākotni. Tāpēc tās divas barikāžu nedēļas vispirms jau pašiem sev parādīja, ka spēks ir pleca sajūtā un kopībā. Tāpēc arī tagad ir īstais laiks to visu atcerēties, jo – 28 gadi nav mazs mirklis; ar katru gadu mazāk un mazāk paliek to cilvēku, kas sabiedrībai var izstāstīt savu barikāžu stāstu. Tāpēc īpaša pateicība tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas savējos sasauc kopā, kā, piemēram, Guntis Gulbis Grenčos, veidojot šo tikšanos par tradīciju desmit gadu garumā. Tā vīri pagājušajā svētdienā pulcējās kapos Oskara Grīga atdusas vietā vai devās uz Zaķusalu, Doma laukumu vai Bastejkalnu Rīgā, lai šo kopību sajustu klusumā vai dziesmās pie ugunskura.

Lai arī daudzo Brexita, ASV prezidenta un mūsu pašu politiķu izgājieniem veltīto ziņu virsrakstos nereti pazūd tas, kas notiek Latvijā, ieskaitot stāstus par zīmīgo barikāžu janvāri, arī 1991. gada janvāra notikumiem pateicoties, mēs esam tur, kur esam – varam tik brīvi un droši lasīt ziņu virsrakstus un bez bažām par šiem rakstiem izteikt visdažādākos viedokļus un secinājumus. Arī par barikāžu laiku, jo arī par to ir skanējusi kritika – bet tieši šī spēja būt brīviem un runāt brīvi, ir toreizējo notikumu rezultāts. To apjautu, barikāžu atceres koncertā Doma baznīcā klausoties dziesmas ar Leonīda Breikša vārdiem, tostarp lūgšanu «Kungs, kas zāles čukstus dzirdi», kuru vairāk nekā 50 padomju gadus bija aizliegts skaļi izrunāt, tāpat kā pieminēt šo rindu autoru – 1942. gadā Krievijā nomocīto Leonīdu Breikšu. Zīmīgi, ka viņa dzejā rodam to, par ko jādomā (jālūdz) šodien – jau 28 gadus brīvajā Latvijā – “dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, tēvs …”

Un šie vārdi mūs atved līdz šodienai, kurā reizēm ir tik maz no šī vēlējuma būt vienprātīgiem; tieši otrādi, nereti vārdiem cauri spīd vāji slēpts savs vai savas partijas labums. Iespējams, arī pirms 28 gadiem barikāžu laikā kādu vadīja aprēķins un paša labums, taču jau minētajā kopībā tam nebija lemts gūt virsroku, kā tagad, kad, visiem esot brīviem, kāds tomēr vēl un vēl grib brīvāks būt par citiem.