No aizliegumiem uz tiešām drošu vidi!

Pat neatceros, kad un kur vēl pēdējo gadu laikā būtu redzējusi, sastapusi, uzklausījusi tik daudz neapmierinātu, sabozušos un tiešām dusmīgu cilvēku kā šajā nedēļā tepat, mūsu pilsētā, un arī citviet Latvijā… Iespējams, ka to visu varētu skaidrot arī ar kādu īpašo zvaigžņu stāvokli, gada kritiskajām dienām, laika apstākļiem (kādam noteikti rakšanās pa sniegu un cītīgā krāsns kurināšana varētu jau radīt zināmu nogurumu) vai tikko sākušos priekšvēlēšanu laiku. Taču nē, lielākais tracināšanās iemesls bija situācijas, kurās bija nokļuvis vai ikviens, kas pēdējo dienu laikā mēģināja iepirkties vai – vēl trakāk – saņemt kādu sūtījumu pastā. It visur bija jāstāv īsākās vai garākās rindās un lielākoties – ārā, uz ielas, kas pēdējos gados neierastā sala un arī vēja un sniega dēļ brīžam bija ļoti grūti izturams.

Taču trakākais jau nebija tas, ka sala, ka bija grūti, ka atkal pieņemti kādi aizliegumi, bet gan tas, ka lielākoties, kā bija vērojams, jaunie ierobežojumi nevis mazina, bet gan rada vēl lielākus draudus pircēju, apmeklētāju un arī veikalu darbinieku veselībai. Nu, piemēram, vai tiešām veselīgāka ir cilvēku spiešanās veikala vējtverī vai arī pie durvīm, gaidot savu rindu, jo stāvlaukumā mašīnām zem riteņiem taču nestāvēsi!?

Kā nācās vērot, piemēram, «Maximā» Meža ielā, tur krustām šķērsām ”distancējās” pat trīs rindas – viena uz lieltirgotavu, otra uz puķu veikalu, kur nu var ienākt tikai viens pircējs, bet trešā – uz aptieku. Jā, visu ļoti apzinīgi centās regulēt pat divi veikala darbinieki, arī rindā stāvētāji, cik nu varēja, tik centās izvairīties vismaz no tiešas saskares ar citiem iepirkties gribētājiem, bet… lielākoties – neveiksmīgi. Nu ko tu tur saregulēsi, ja reāli pa vienām un tām pašām durvīm brīžam nācās ”regulēties” sešu rindu plūsmām?!

Un ko loģiskā domāšana saka par rindu pie pasta, kur sniega vaļņa dēļ katram otrajam rindā stāvētājam, lai ievērotu distanci, būtu jātup līdz ceļiem sniegā, bet garāmgājējiem – jāiet pa Pils ielas vidu, jo sniega, ielas malā stāvošo automašīnu un bankas rindas dēļ otrā ielas pusē citādi nebūtu iespējams?!…

Jā, skaidrs, ka gan jau pēc kāda laika pielāgosimies, pieslīpēsimies, pieradīsim, sapratīsim… Bet diemžēl neskaidrās nākotnes perspektīvas, ikdienas nedienas un, diemžēl, arī darba un attiecīgi naudas trūkums skar aizvien vairāk ļaužu. Jā, kovidnogurums ir trāpījis daudzus, tai skaitā droši vien arī valdību. Tās atbildīgākā, apzinīgākā daļa, tai skaitā vadītāja un arī dažu ministru personā tiešām brīžam izskatās izmisusi. Un viņus jau var saprast – nu sakiet, ko lai dara, ja saslimstības rādītāji nekrītas, bet vakcīnas ne par lielu, ne ļoti lielu naudu neviens mums nemaz nav gatavs tā – rīt uz pusdienas laiku – piegādāt?.. Un tās naudas jau arī mums nemaz nav… Bet tieši tāpēc gribas aicināt: nu nesēdiet trīs reizes nedēļā dienām ilgi savā šauri kuplajā ministriju speciālistu lociņā, strīdoties par ”preču grupām” un ”īpaši saudzējamām nozarēm”, neražojiet aprakstu un sarakstu blāķus! Mācieties no citu valstu pieredzes un speciālistu, ne dažādu interešu lobētāju ieteikumiem! Ne jau stingru, bet gan acīmredzami stulbu vai, mazākais, nepārdomātu lēmumu dēļ netiek pildīti arī tie, kas tiešām ir svarīgi un varētu mūs gan pasargāt, gan glābt… Un, jā, manuprāt, ir pēdējais laiks domāt nevis par totālu pakalpojumu nepieejamību, iestāžu, uzņēmumu slēgšanu, par kaut kādiem izņēmumu sarakstiem, bet gan par, iespējams, stingru, bet loģiski veidotu drošības sistēmu, lai mēs pēc iespējas ātrāk varētu atvērtu vidi ikvienā nozarē, darba un pakalpojumu sniegšanas vietā, tai skaitā arī skolās, jo… Tiešām nav zināms, kad un vai sasniegsim to izslavēto pūļa imunitāti, bet sabiedrību, atsperē saspiestu, tai skaitā lielā mērā arī bez darba un iztikas atstātu, ilgi noturēt nevar…