Tagad – priekšvēlēšanu laikā – reklāmās TV, radio un presē, arī citās pieejamās vietās sastopamies gan ar bezdievīgu lielīšanos, gan pretinieka apmelojumiem, gan solījumiem. Tiek pat rīkoti piemiņas pasākumi kādreiz aizgājušiem tuviniekiem, lietas organizēti publiskas asaras, kam seko sievas mierinošie glāsti speciāli sarīkotā preses konferencē. Nu gluži vai pārspēj TV seriālu «Ugunsgrēks»! Tomēr sena paruna saka: "neklausieties uz maniem vārdiem, bet skatieties uz maniem darbiem!"
Un šis teiciens lieti noderēs, vērtējot svarīgu un ļoti nozīmīgu izvēli, kas nu jāizdara Zemnieku Savienībai. Un stāsts ir vienkāršs: piena ražotājiem ir sens sapnis par savu piena pārstrādes kooperatīvu ar savu pārstrādes rūpnīcu. Kooperatīvs ir, nu ir iespēja būvēt rūpnīcu – tādu, kur beidzot vairs nebūs jāiet kā lūdzējiem, kam vienmēr jāuzklausa vienpusējs diktāts. Labs kooperācijas piemērs šajā ziņā Latvijā jau ir – labības audzētāju «Latraps». Taču naudu – deviņus miljonus, ko ES piedāvā pārstrādes attīstībai, iekārojuši jau esošie pārstrādes dūži. Lēmums – politiķu rokās.
Varam jau piekrist tam, ka piena pārstrādes jaudas Latvijā ir pietiekamas un tērēt ES piešķirtos miljonus jauna uzņēmuma radīšanai nebūtu lietderīgi. Taču, ieskatoties piensaimniecības pēdējo desmit gadu vēsturē, redzam, ka piena pārstrādes uzņēmumi visvisādi ir izrīkojušies ar piena ražotājiem. Pietiek pat nekaunības pateikt, ka pienu neiepirks no kāda neliela ražotāja Kandavas pusē, bet tad, kad šis ražotājs pārorientējies uz svaigpiena tirdzniecību, pēc laika Rīgas piena kombinātam pienu atkal vajag. Tā sakot, problēmas, kas tolaik bija kopīgas pārstrādei un ražošanai, novēla tikai uz ražotāja pleciem.
Nu zemkopības ministrs Jānis Dūklavs visvisādi vilcinās ar lēmumu, kam piešķirt pārstrādei paredzēto atbalstu. Vēlēšanas nāk, un, ja lems atbalstīt esošo pārstrādi, tas ir – savus partijas biedrus Egonu Strautiņu un Ati Sausnīti, vēlētāji sadusmosies, nebalsos. Ja lems par labu kooperatīviem, vecie pārstrādes uzņēmumi ne tikai nesaņems finansiālu atbalstu, bet vairs nevarēs diktēt noteikumus ražotājiem… Aizvien lauksaimnieki ir aicināti kooperēties. Nu ir laiks zemnieku aizstāvjiem no vārdiem pāriet pie darbiem.
Rūta, man liekas, ka Jūs domājat Ivaru Strautiņu (nevis Egonu).
Kooperatīva biedri nebalsos, bet pārējiem ir vienalga. Turklāt – kur ir taisnība? Kurš ir pareizāks lēmums?