…tāpat kā čūsku, ieejot mežā. Kā Nelabo, bērnam vakara pasaciņu stāstot. Par ko ir runa, jūs jautāsit? Nu, protams, ka par rudens ”lielāko bubuli” – depresiju!
Tiklīdz pāris dienas iepūš ziemeļu vējā un temperatūra jūtami krītas gan laukā, gan mājokļos, tiklīdz vakari kļūst garāki un tumšāki, ieskanas nopūtas: depresija tūlīt būšot klāt!
Kāda depresija?! Vēl taču būs krāsainais rudens lapu laiks! Fantastiski miglas rīti! Pirmā sniega spirdzinošais aromāts gaisā… Tas – dabā, dažs tūdaļ gatavs iebilst,– cilvēkam šis vairāk vai mazāk mājās sēdēšanas laiks… Kāpēc tieši sēdēšanas?! Turklāt – arī sēdēt var visādi. Vienam pietiek ar trulu blenšanu TV ekrānā, citam pat ar intensīvu noslodzi dejošanas vai aušanas, floristikas vai vingrošanas pulciņā, ar dziedāšanu korī un grāmatu lasīšanu vēl ir par maz!
Un – ko tad darīja mūsu senči vēlajos rudens un ziemas vakaros? Toreiz, kad vēl nebija ne televizoru, ne kino un teātru, ne bibliotēku… Skolas laikā tikām mācīti, ka latvieši tolaik (skalu, vēlāk – sveču gaismā!) strādāja rokdarbus, gatavoja sadzīves priekšmetus, stāstīja stāstus un pasakas, minēja mīklas un gāja rotaļās. Mūsdienu modernais cilvēks teiktu – komunicēja. Ar mazu pārākuma smīniņu piebilstot: šaurā lokā, noslēgtā sabiedrībā…
Jā, protams! Taču toreiz vecāki vakaros sarunājās ar saviem bērniem, prata uzklausīt sirmgalvju dzīves pieredzi. Tēvs jau laikus saprata, vai dēls dienās būs amatnieks vai prātnieks. Māte zināja meitai iemācīt gan virtuves, gan guļamistabas gudrības, un kopdzīve daudz retāk bija laimes spēle. Bērns šādās kopīgajās sarunās netika pārtraukts pusvārdā: sak’, man tagad nav laika, man svarīgākas domas galvā.
Kā mums pietrūkst tagad, kad vakari mājās ir gaiši? Kad bibliotēkas grāmatu pilnas un lasīt māk ikviens? Kad daudzi augstās skolās gājuši un lielo pasauli redzējuši? Kurš mācēs nostāties uz sava nama sliekšņa un savējos sargāt tā, lai vārdā neminamā viešņa – depresija – netiek tam pāri? Kurš, tā vietā, lai kārtējo reizi lamātu valdību, palūkosies apkārt: vai kādam nav vajadzīga palīdzība – labs vārds, silts rokasspiediens, kāds lats, klēpītis malkas, zāles no aptiekas vai… vienkārši uzmundrinošs tālruņa zvans (arī to mūsu senčiem, lūk, nebija!)?