Nekad vairs, nemūžam?

Atzīšos, pieminot 1941. gada 14. jūnija represiju upurus, un arī citās līdzīgu traģisko notikumu piemiņas un atceres dienās pirmais, par ko man jādomā, – kā būtu, ja būtu… Bet, pat īpaši neliekot lietā iztēli, tādas iedomu spēles ir tik sāpīgs trieciens, ka gluži tāpat kā citi ģimenes iespējamie lielākie apdraudējumi liek šausmu lādei ātri aizcirst vāku ciet – nē, nekad, nemūžam!…

Tāpat droši vien domāja to vairāk nekā 3000 latviešu, ebreju un arī krievu ģimeņu mātes, kuras kopā ar viņu mīļajiem naktī uz 14. jūniju izrāva no gultas, knapi apģērbušos triekšus iztrieca no mājām un aizveda… nezināmajā… Bija tikai rupja vara un bezpalīdzība tās priekšā, bija izmisums un bailes par savu un savu bērnu kailo dzīvību… Patiesībā stacijās, atvadoties no ģimenes tēviem, visi domāja, ka šķiras uz mūžu… Un ne velti. Arhīvu materiāli liecina, ka no tonakt aizturētajiem 15 000 cilvēku 700 tika nošauti (pēdējais 1950.gadā!), 32 miruši ceļā (viņu vidū arī tonakt dzimušais Arvīds Baumanis), ieslodzījumā miruši 3441, nometinājumā 1930, izsūtījumā – 1940 Latvijas cilvēki…. Patiesībā no tonakt izsūtītajiem izdzīvoja un dzimtenē atgriezās retais…

Un par ko tas viss!? Par ko!? Pilnīgi ne par ko, ne par kādiem normāla cilvēka prātam aptveramiem nodarījumiem, ne par kādiem krimināliem vai citādiem noziegumiem! Vienkārši… – tāpat, jo jaunajai, svešajai un rupji uz ilgu palikšanu atnākušajai varai šie cilvēki likušies ”pārāk turīgi”, ”sociāli bīstami”, ”kontrrevolucionāri”(!?) jeb nepietiekami proletāriski jeb vienkārši – lieki… Pārskatot izsūtīto sarakstus un atrodot tajos mūsu novadnieku vārdus, redzot adreses, no kurām cilvēki nakts melnumā izrauti, ir skaidrs, ka viņu vietā varēja būt ik viens no mums. Apdraudēti bija visi, kas savas valsts vai pašvaldības darbā strādājuši, kam kaut kas vairāk par kaktu svešā mājā piederējis, kas labi korī dziedājis, dejojis vai, vēl sliktāk, kādu rakstiņu vietējā avīzē savai valstij par godu uzrakstījis… Sarakstos toreiz un arī vēlākos gados, jau pēc kara, iekļuva arī tie, kura mantu vai māju bija iekārojis kāds jaunvaras iznirelis vai ilgi skaudību lolojis kaimiņš…  Nē, nekad, nemūžam nekas tāds vairs atkārtoties nevar? Iespējams, ar tādu pārliecību varējām dzīvot pirms gadiem 15 vai desmit, varbūt arī pirms pieciem. Tagad, atceroties, kas noticis Ukrainā, Krimā; klausoties, kā daži pašmāju valdnieciņi spriedelē par ”Briseles spiedienu“ un ”ASV varmākām”; redzot, ka valsts pamazām pārvēršas par lielu un Putinam draudzīgu ūdensgalvu – Rīgu Daugavas krastos, ne par ko vairs nevaram teikt nekad un nemūžam…

Lai tā būtu, lai būtu droši savā valstī šodien un vēl kādu laiku, ar pašu apņemšanos vien un gara spēku diemžēl vairs nepietiek…