Nedabiskā atlase

Lai saprastu, kas ar to domāts, varu paskaidrot: runa šoreiz nebūs ne par kariem, ne dabas stihijām, ne epidēmijām. Runa ir par ”atlasi”, ko savas un citu bezatbildības, neapdomības, vieglprātības, vienaldzības un citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ ”saregulējam” mēs – cilvēki – paši.

Lai saprastu, kas ar to domāts, varu paskaidrot: runa šoreiz nebūs ne par kariem, ne dabas stihijām, ne epidēmijām. Runa ir par ”atlasi”, ko savas un citu bezatbildības, neapdomības, vieglprātības, vienaldzības un citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ ”saregulējam” mēs – cilvēki – paši. Proti, runa ir par satiksmes negadījumiem, jo nupat mediķi un ceļu satiksmes atbildīgās personas jau atkal sāk runāt par kārtējo ”melno” periodu. Un kā nu ne – ir taču vasara! Pavēso laiku, kā dēļ nevaram dīki gulšņāt pludmalēs pie ūdeņiem, cilvēki kompensē, joņojot no vieniem svētkiem uz nākamajiem, no vieniem festivāliem – uz citiem. Tā sacīt – izklaidējamies pēc pilnas programmas!
Viss būtu jauki, labi, skaisti un patīkami, ja vienlaikus nebūtu arī traģiski. Šīs nedēļas statistika ir nepielūdzama, bilance – traģiska. Ielūkojoties internetā, lasāms: pirmdien – 77 ceļu negadījumi, kuros cietuši 10 cilvēki, 253 autovadītājiem sastādīti protokoli par pārsniegtu braukšanas ātrumu; trešdien – 60 avārijas (no tām 31 – Rīgā), seši autovadītāji pieķerti braucam reibumā, 264 – pārsniedzot atļauto ātrumu; ceturtdien (dienā, kad rakstu šīs rindas) – liela traģiska avārija (ar sešiem cietušajiem) uz Ainažu šosejas. Gandrīz katrā negadījumā ir, protams, arī bojā gājušie…
Ceru, ka pēc visa nupat uzskaitītā saprotamāka būs mana vēlme – ignorējot lasītāju daudzkārt pausto prasību žurnālistiem ”rakstīt vairāk par pozitīvo” – pievērsties tieši šai tēmai. Mīļie, mūsu te, Latvijā, jau tā ir tik maz! Taču mēs vieglprātīgi spiežam ”gāzi grīdā”; sēžamies pie stūres, kad reibumā sēžamies pie stūres (Vai tiešām kāds domā, ka, „uz savām divām” nespējot nostāvēt, uz četriem auto riteņiem būs drošāk noturēties uz ceļa?); kad bez iebildumiem (taču jau laikam ar cerībām?) sēstamies paši un sēdinām vēl arī bērnus piedzēruša autovadītāja braucamajā; kad piknikā vai pie viesību galda neprotestējam, ja šoferītis iedzer ”vienu maziņo”; kad jauniešiem atvēlam izklaidēties ar auto, pirms tam neiemācījuši viņiem atbildību par savu un citu dzīvībām… Un nelīdz taisnošanās, ka ceļi pie mums ir slikti, ka mašīnas – pārāk jaudīgas, ka autovadītāju apmācība – nepietiekama, utt. Galvenais ir un paliek ”cilvēciskais faktors” – tas, cik atbildīgi esam mēs paši.
Šī nu reiz ir tā joma, kurā mēs visi esam līdzvainīgi par to, ka mūsu ir tik maz. Padomāsim: varbūt saņemoties vienotai rīcībai un nelokāmām prasībām, varam palīdzēt saglabāt dzīvību kādam no saviem tuviniekiem, kaimiņiem, kolēģiem, paziņām – un arī gluži svešiem cilvēkiem? Ikviens no viņiem, ikviens no mums ir vajadzīgs šai zemei, šai tautai, šai pasaulei!

Komentāri

  1. ” … ka, „uz savām divām” nespējot nostāvēt, uz četriem auto riteņiem būs drošāk noturēties …”
    ————
    tā taču elenetāra lieta ka četri atbalsta punkti ir vairāk kā divi….
    kad “peld” eiforijā domāšana tālāk nestrādā kā tikai līdz skolas laikos iemācītajam ka 22 (tas individuāli pēc katra uztveres))

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *