Nesenajā tikšanās reizē ar reģionālo mediju veidotājiem Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uzsvēra, ka šobrīd valstī vissvarīgākie, būtiskākie – tādi, kas ietekmē absolūti visas citas lietas, procesus un, protams, arī mūs cilvēkus, – esot divi steidzami risināmu jautājumi. Pirmā, kā jau tas ”virpuļlaikos” (filozofes Maijas Kūles apzīmējums) pienākas, – valsts aizsardzība. Savukārt godpilnā otrā vieta šoreiz tika piešķirta… demogrāfijai.
To, ka ”maizes ēdāju” un ”brētliņu, sieriņu fasētāju”, kā arī citu vienkārša un ne īpaši labi apmaksāta darba darītāju trūkums nav tikai lielo ražotāju sāpe, domāju, esam pamanījuši visi. Un, ja, piemēram, par mūsu pašu pienotavas vai līdzīgo dižražotāju gaudām pēc darba rokām varējām arī nīgri pasmīkņāt – sak, kā tad, grib vergus par vēdertiesu dabūt! – tad, domāju, ka tagad to asi izjūtam teju visi. Vismaz tie, kuru darbs un dzīve ir cieši saistīta vienīgi un tikai ar Latviju. Varam jau meklēt un, ja kas, arī atrast vainīgos, kuru dēļ daudzās mīļvietās pazūd gaismas pilis – skolas, pasts, veikali un viss cits, ko daudzus gadu desmitus, dažviet pat vairāk nekā 100 gadus esam uzskatījuši par tautas, vēlāk arī nācijas un valsts izdzīvošanai, dzīvei ļoti svarīgām lietām. Varam sūtīt tā sauktos kaķu lāstus debesīm un vīt Lielvārdes jostas kaut ap katru zudībā ejošu vietu, bet iemesls lielākoties ir viens – nav cilvēku, vienkārši nav mums cilvēku – ne maizes ēdāju, ne skolā gājēju un, kas svarīgi visām mazajam un vidējām vietējam rūpalām, – nav jau arī naudas tērētāju! (Pat negribas ticēt, bet aprēķini liecina, ka no 1995. gada iedzīvotāju skaits samazinājies par 25,1%!?…) Tieši tāpēc pamazām vien tiek slēgti gan mazie, mīlīgie un tiešām ar visu sirdi izlolotie veikaliņi, nelielas ražotnes, kafejnīciņas… Jā, dzirdam un redzam dažu labu veiksmes stāstu, bet… Ir jāapzinās, ka tas gluži vai automātiski nozīmē, – kaut kur citur līdzīgā vietā durvis veras ciet… Domāju, daiļrunīgs ir arī stāsts par tukšajiem bērnudārziem un par mūsu pašu slimnīcu, kur ”viss slikti”. Bet galvenais iemesls – trūkst mums ārstu, medmāsu, tie, kas ir, ir, piecos darbos skrienot, pārstrādājušies! Viņu vienkārši nav, jo… nav piedzimuši! Vispirms jau vēl tajos, 90. gadu juku laikos. Un nepiedzima jau arī tad, kad nāca ”lielās gāzēšanas” krīze 2008. gadā. Bet tas, lūk, nozīmē, ka nevaram arī gaidīt, ka pēc gadiem pieciem vai sešiem cilvēku alkstošajās nozarēs beidzot tomēr ienāks svaigs jaunu asiņu vadīts spēks… Ko nu?
Lūk, te nu vieta diskusijām un risinājumiem, kuru rezultātu pamazām, bet jau pēc gadiem diviem, nu labi, – trim, būtu jāizjūt bērnudārzos, vēl pēc trim – arī skolās un citviet, kur notiek jaunās paaudzes audzināšana un skološana. Atbildīgās (Labklājības) ministrijas piedāvātais un, kā noprotams, arī Prezidenta akceptētais risinājums numur viens ir dažādu valsts izmaksātu bērnu piedzimšanas un citu ģimenes pabalstu straujš pieaugums. To, ka nauda nav galvenais, lai dzimtu bērni, es – četru, turklāt arī tā sauktajos krīžu laikos, dzimušu bērnu mamma – domāju joprojām… Taču – tā tik tāda, mana personiskā pārliecība un pieredze. Domāju un joprojām arī ceru, ka valstī tomēr šādi lēmumi tiek pieņemti, pētījumos, pierādījumos un pasaules piemēros balstītos aprēķinos… Jā, aprēķini par to, cik naudas vajadzēs, jau ir, un tie esot 130 miljoni eiro. Dažas izmaksas varētu sākties jau nākamajā gadā…
Un te nu arī manai pieredzei pievienojas lielas šaubas: vai šie ”problēmu risinātāji” tiešām zina, ko dara?… Vai arī tikai izliekas, ka dara? (Tāpēc, ka nākamais Saeimas vēlēšanu gads?) Viens, kas vēl neesot skaidrs, kur šo, teiksim tā, problēmas mērogiem tiešām mikroskopisko naudu dabūt. (Salīdzinājumam par to mikroskopiskumu – par šo naudu sanāktu tieši trīs divreiz izšaut spējīgas pretgaisa aizsardzības iekārtas «Patriot»…) Bet otrs… Vai tiešam kāds, kas katru dienu (ja var atļauties) iepērkas veikalā un redz, cik kas maksā, no tiesa tic, ka, paaugstinot no 25 uz 50 eiro pabalstu par viena bērna audzināšanu un bērnu kopšanas pabalstu līdz bērna 1,5 gadiem no 171 uz 422 eiro, panāks milzu demogrāfisko izrāvienu?!…
Ir gan politiķiem vēl daži priekšlikumi, kā mudināt ģimenes kļūt ražīgākam. To apspriešanu gan vietas trūkuma dēļ jāatstāj kādai no nākamajām reizēm, bet, jāatzīst uzreiz, – arī tās lāgā nepārliecina. Pareizāk, izņemot tos pabalstus, jau vēl nekas konkrēts arī nav piedāvāts… Bet pulkstenis tikšķ… Mūsu nācijas, tautas Laika pulkstenis nepielūdzami tikšķ… Uz kuru pusi? Ticu, ka tas joprojām ir mūsu pašu lēmums.
