No nekā nekas nerodas; visa pamatā ir darbs. Vai arī – viens nav karotājs, tikai kopībā ir spēks. Te varam pasmaidīt, jo šīs frāzes nav iekļautas slejā par politiskajām varām un partijām; arī par cīņām šoreiz nav runas, tieši otrādi – par skaistumu un sakoptību mūsu tuvākajā apkārtnē. Jo tieši šajā jomā katra devums ir no svara; tikai viens glīti sakopts dārzs, pagalms vai balkons diemžēl, bet fakts, nerada apjausmu par sakārtotu pilsētu. Tikai daudz skaistu pagalmu, kārtīgu ielu, mikrorajonu liek ciemiņiem atzīt, ka mūsu pilsēta (arī pagasti un ciemi) ar katru gadu kļūst skaistāka.
Tanī pat laikā kāds cits iebilst, ka turēt savu māju parādes režīmā neesot ne vēlēšanās, ne laika, ne naudas. Un labuma arī neesot nekāda…
Bet nedēļu pirms pilsētas svētkiem aicinājumi sagodīt durvju priekšu atskan itin bieži, un tikpat bieži iedzīvotāji saka, ka nolaižoties rokas kopt apkārtni, piemēram, daudzdzīvokļu mājā, kur mazie kaimiņbērni nobradājot puķes, kāpelējot aplauzījuši krūmus, bet no rotaļu rīkiem, kad tie nonāk nagos pusaudžiem, pāri nepaliek nekas… Strīdēties ar savējiem daži jau paguruši, tāpēc, vairs necerot kādam jaunu patiesību iemācīt, izliekas to visu neredzam… Un tā vienā mājā, otrā…
Ko darīt? Nolaist rokas vai pacelt zemē nomestu papīru? Jā, ne tas paša mests, bet ir taču tā – kur viens gruzis, tur otrs, trešais un… mēslu kaudze. Kur viena tāda vieta, otra, trešā, tur maziņa izgāztuve. Varbūt vērts nolikt uz balkona puķu podiņu? Mazu samtenīti, piemēram. Varbūt vērts aizvākt veco šķūnīti pagalma stūrī un dabūt kādu latu pat metālam atdotajiem lūžņiem? Īpaši, ja kaimiņš žoga malu sakopis un pat puķes iestādījis. Ne jau punktiem vai Goda rakstiem, bet pašu un apkārtējo priekam.
