Biedē te mūs un biedē. Ar skaļiem vārdiem un arī cipariem. Krīze! Krī-ze! Ja ne šodien, tad rīt jau nu noteikti. Inflācija pieaugusi par tik un tik, nacionālais kopprodukts krities par tik un tik… Nu un? Vai tos skaitļus sviesta vietā uz maizes smērēsim? Vai arī ar tiem biedēsim bērnus, kas neizrāda īpašu kāri mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties? Bet varbūt skaitļu dēļ pēkšņi paši kļūsim bezgala viedi – i taupīsim vairāk un prasmīgāk, i ar saviem priekšstāvjiem bez piecreiz piecām parakstu vākšanām galā tiksim?… Vienā ziņā nu noteikti gribas piekrist tam redakcijas aptaujātajam ekonomistam, kas atzina – ja labi sauksim, ne tikai krīzi, bet visas sabiedrības grimšanu depresijā piesauksim noteikti…
Jā, pārmaiņu laiks tuvojas, un tas ir visas cilvēces kopīgās pastāvēšanas jautājums. Droši vien, ka visai drīz mums nāksies dzīvot un, kas ir jo svarīgāk, domāt savādāk. Un jo ātrāk, jo – labāk.
Laikam jau par maz rakstām un skaidrojam gan par vides, gan ekonomikas lietām, gan to, kas notiek pasaulē. Mums šeit šķiet, ka dzīvojam vissliktāk pasaulē, ka esam teju vai pati sliktākā valsts gandrīz vai visos rādītājos. Esam pārliecināti, ka mums pienākas, jo… tik ilgi esam cietuši… Nu vismaz Eiropas līmeni mums taču kopā ar treknajiem gadiem pasolīja jau pērn… Nekā nebij! Pārāk ilgi esam mānīti vai arī paši sevi mānījuši, jo – nekas mums tāpat vien nepienākas! Atrast un izvēlēties darbu; mācīties – tiešām no sirds un pēc būtības; strādāt – ne tikai no līdz, bet smagi un daudz, īpaši par rezultātu un jēgu padomājot; nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, gribot sasniegt iedomātas (arī glancētu žurnālu iepotētas) labklājības griestus – tas ir mūsu katra atbildība un pienākums.
Un, jā, mēs tiešām nedzīvojam bagātā valstī, ja ar to domājam milzu resursus, dabas bagātības un jaunapgūtas tehnoloģijas. Bet mēs esam bagāti, jo mums – tik nelielai tautai – ir kopībā uzkrāta un saglabāta pieredze, ir brīnišķīgi un spējīgi cilvēki (parēķināsim procentuāli!). Un vēl – mums ir pašiem sava, ilgota un sapņos lolota brīnumzeme – Latvija. Tādēļ vien ir vērts pūlēties, visu darot no sirds! Grūti? Kas teicis, ka laimes mājvieta vieglumā?
