Sabiedrībā aizvien vairāk notiek diskusijas par jauniešu darbu. Trīs no skolas brīvie vasaras mēneši lieti noder, lai izkustētos, novērstos no datoriem un protams, arī atpūstos no mācībām. Ne vienam vien šie mēneši arī noderētu, lai pastrādātu un sapelnītu naudu kaut kam tādam, ko ļoti gribētos nopirkt. Vienam tā būtu mācību maksa par augstskolu, kurā pēc gada būtu jāiestājas, citam apģērbs, vēl citam – jauns velosipēds, dators, bez kura šobrīd nevar iztikt skolā.
Vēlmju ir daudz, un tās ir dažādas, tāpat kā iespējas vasaras mēnešos strādāt, jo šīs iespējas ietekmē daudzi faktori: vispirms jau, kā atrast darbu. Visu cieņu tām pašvaldībām, kuras rod iespēju kaut nelielam skaitam skolēnu un kaut neilgu laiku strādāt vasaras brīvlaikā. Bet tas ir tikai, kā saka, piliens jūrā. Darbu vasaras brīvlaikā lielākoties atrod tie jaunieši, kuriem vecāki, radi vai draugi ir uzņēmēji, vai kuriem vecāki strādā tādā darba vietā, kur var uzņemties atbildību par savu pusaudzi. Protams, vēl daži uzņēmīgie, kuri spēj atrisināt transporta problēmas un lasa mellenes, vīngliemežus, gailenes…
Lieki piebilst, ka šis laiks, kad jaunais cilvēks vēlas strādāt, ir viņam ļoti nozīmīgs – tas palīdz apzināties, ka pie darba ir jāpierod, tāpēc ir svarīgi, lai šī iespēja viņam tiktu dota. Tomēr darbu visi neatrod…
Atceroties savus vidusskolas gadus, darbs, kas toreiz skaitījās ražošanas prakse, par kuru pat maksāja, divas nedēļas bija obligāts pasākums. Galdniecībā ātri un labi naglot zivju kastītes iemanījās ne tikai puiši, bet arī meitenes. Bija jābrauc arī uz kolhozu ravēt, ražu novākt. Bija arī iespējas atrast darba vietu vasaras brīvlaikā. Un nevienam no mums nekas slikts neatgadījās… Taču nu uzņēmēji sūdzas, ka jaunie cilvēki vairs negribot strādāt, neprotot strādāt, ātri darbs apnīkot, neesot pacietības…
Bet tiklīdz jautājam gandrīz vai jebkuram uzņēmējam, vai vasaras skolas brīvlaikā nevarētu kāds vecāko klašu skolēns viņa uzņēmumā pastrādāt, nereti uzņēmējs atbild, ka darbs jau būtu, bet esot neskaitāmas ierēdņu kontroles un noteikumi, birokrātija, kuras dēļ tas neesot iespējams. Arī darba aizsardzības prasības stingras. Kas par jauno cilvēku atbildēs, ja kas notiks? Bet kas var notikt, ja ar darba aizsardzību uzņēmumā viss ir kārtībā!? Vai tad darba aizsardzība uz strādājošajiem neattiecas?
Un tā nu izveidojas tāds kā apburtais loks. Aizraidītais jaunietis, beidzot skolu un sasniedzot pilngadību, diez vai meklēs darbu uzņēmumā, no kura viņš savulaik aizraidīts. Savukārt kāds cits būs izaudzis, tā arī neiemācoties darba laiku pavadīt darbā, nemaz jau nerunājot par pašu strādāšanu… Un uzņēmēji turpinās apgalvot, ka nav neviena, kas gribētu strādāt!”
Paldies, ka runājat par šo problēmu! Arī mans piecpadsmitgadnieks palika šovasar bez iespējas nopelnīt. Izmēģinājām visādus ceļus – NVA, uzņēmēji – atbilde visur bija – nē, pieteikumu daudz, vietu maz, padoms – lai mamma vai tētis iekārtojot darbā. Mamma un tētis diemžēl nestrādā nozarēs, kur iespējams nodarbināt 15gadīgu jaunieti. Bija ļoti sadomājis, ka nopelnīs pats savu naudiņu, bet nekā. Tas tiešām ir apburtais loks, un, ko tur liekuļot, visu nosaka pazīšanās (īpaši mazpilsētās), ko padomju laikā sauca par blatu.
Pusaudzis pierod netikai pie darba, bet arī pie tā ka viņš tiek nenovērtēts un pat pazemots, jo alga ko viņi saņem ir vairāk kā smieklīga. Un pēc tam izaug cilvēki, kur sevi nespēj novērtēt un strādā pie darba devējiem par grašiem, kur patstāvīgi tiek pazemotu un turēti gandrīz kā vergi, jo cilvēkam galvā ir tikai viena doma, labi ka ir vismaz šāds darbs jo citu jau tāpat neatradīšu un ja atradīšu, tad diez vai būs savādāk…
Jā! Bet ko darīt darba devējam, ja jaunietis, sakot strādāt, uzskaita, ko viņš negrib darīt: neravēšu, negludināšu veļu, nestrādāšu svētku dienās ( darbu piedāvāja viesu namā). No rītiem nenākšu pirms astoņiem. Kam tāds darbinieks?
Paga – tad jau tam jaunietim nevajag ne darbu, ne nopelnīt. Var saprast, ja kaut ko fiziski nespēj izdarīt, bet ja negrib, tad ir atnācis pieteikties nepareizajā vietā.
par kādu darbu runāt,ja valstī dominē neražojošā sfēra-papīru bīdīšana…
Bet var taču šo sliņķi atlaist un pieņemt nākamo jaunieti. Uz daudzmaz atalgotu darbu gribētāju netrūkst.
Jaunajiem cilvēkiem ir vēlme nopelnīt, bet ne strādāt.Bet alga ir atkarīga no padarītā darba, nevis pavadītā laika.Ne no kā nekas nerodas.Ir jābūt vēlmei un sapratnei darbu darīt kaut cik kvalitatīvi.
Pirmkārt, tie jaunie cilvēki jau netiek pie darba.Otrkārt, uzņēmējam savi kadri jāaudzina. Treškārt, ja vēlas, lai cilvēks normāli strādā(tas gan attiecas uz jau daudzmaz pieredzējušiem un strādāt gribošiem)tad par minimālo algu, kas faktiski ir verga alga, neviens ilgtermiņā nestrādās.