Laikā, kad atzīmējam dzejnieka Jāņa Baltvilka 80. gadu jubileju, jau atkal nākas aizdomāties par literatūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā. Un pirmais, kas ataust atmiņā, ir stāsts nevis par dzeju, bet par kādu atgadījumu, kad slavenais sers Artūrs Konans Doils, nolēmis “nogalināt” savu detektīvstāstu varoni Šerloku Holmsu, 1893. gadā uzrakstīja stāstu «Pēdējā problēma» – jo Holmss esot kļuvis pārlieku populārs, un lasītāju pieprasījums pēc aizvien jauniem stāstiem liedzis rakstniekam pievērsties citiem darbiem. Tomēr slavenā detektīva “bojāeja” nebūt neesot atrisinājusi autora problēmu, tieši otrādi. Pēc īsa šoka brīža sekojusi sprādzienam līdzīga reakcija. Saniknoti lasītāju pūļi devušies ielās un pat ielauzušies izdevniecībā, pieprasot, lai stāstu sērija tiktu turpināta. Pat Lielbritānijas karaliene Viktorija esot paudusi savu neapmierinātību ar rakstnieka lēmumu. Tā nu Konanam Doilam nekas cits neatlika kā “atdzīvināt” slaveno detektīvu… Tāda, lūk, bija literāro darbu, to autoru un viņu radīto varoņu popularitāte pirms simts trīsdesmit gadiem, kas tāds nieka mirklis mūsu civilizācijas vēsturē vien ir.
Latvijā tik plaša slava pašmāju autoriem gan nav bijusi, tomēr literatūra arī pie mums allaž tikusi augstu novērtēta. Laiku laikos lasītprasme viennozīmīgi atzīta par sabiedrības kultūras līmeņa indikatoru, un Latvijā tas bijis ļoti augsts jau kopš cariskās impērijas laikiem 19. un 20. gadsimta mijā. Vēlme lasīt un neremdināmās zināšanu slāpes mudināja jaunos censoņus apgūt tiem laikiem dārgo izglītību, motivēja izdot laikrakstus un literāros darbus latviešu valodā. Tieši ar rakstītā vārda un poēzijas straujo uzplaukumu ir saistīta mūsu tautas atmoda. Riskēšu apgalvot, ka bez nacionālās literatūras, bez Jura Alunāna, Krišjāņa Barona, Ata Kronvalda, Friča Brīvzemnieka, Andreja Pumpura un citiem jaunlatviešu literātiem un viņu sekotājiem nekādas atmodas nemaz nebūtu…
Vēl impērijas laikos, piemēram, 1910. gadā pašreizējās Latvijas teritorijā darbojās 79 izdevniecības, kas par spīti rusifikācijas politikai vidēji dienā izdeva trīs grāmatas latviešu valodā. Bet neatkarīgajā Latvijā katru gadu iznāca 700 līdz pat 1800 (!) jaunas grāmatas, kuru kopējais metiens gadā sasniedza 4 miljonus eksemplāru. Iespiesto grāmatu skaita ziņā Latvija bija ierindojusies otrajā vietā Eiropā, uzreiz aiz Dānijas.
Arī padomju okupācijas gados grāmatu izdošana turpinājās ļoti aktīvi. Viena izdevuma tirāžas bija no 40 līdz pat 100 tūkstošiem (!) eksemplāru. Cilvēki pirka un lasīja, grāmatas kolekcionēja un krāja, uz tām pierakstījās rindā jau pirms to iznākšanas.
Populāri autori varēja lepoties nevien ar lielām tirāžām, bet baudīja arī valsts atzinību. Piemēram, 1922. gadā par nopelniem latviešu literatūras attīstībā valsts piešķīra rakstniecei Annai Brigaderei ar izpirkšanu mājas Tērvetē, mums zināmos «Sprīdīšus», bet dzejniekam Rainim Latvijas valdība piešķīra Durbes pili. Nekustamais īpašums ticis piešķirts arī Latvijas Rakstnieku savienībai – lai nodrošinātu rakstniekus, dzejniekus un tulkotājus ar radošajām rezidencēm.
Bet kādā stāvoklī ir Latvijas grāmatniecība šodien?
Drukāto izdevumu tirāžas ir katastrofāli samazinājušās. Par komerciāli veiksmīgu grāmatu var uzskatīt tādu, kurai izdevies pārdot 1500 līdz 2000 eksemplāru. Rakstnieku savienība izmisīgi un bez redzamiem rezultātiem cīnās par valsts budžeta līdzekļiem, lai uzturētu Rakstnieku māju Dubultos un spētu nodrošināt tai apkuri ziemas sezonā…
Tāds vidējs digitālā laikmeta patērētāju sabiedrības pilsonis par to var pavīpsnāt – sak, kāds gan sakars “pantiņu” un “romāniņu” lasīšanai ar “lielā piķa” pelnīšanu un nākotnes karjeras veidošanu?
Sakars tomēr ir, un kāds vēl! Vispirms – lasīšana nozīmē domāšanas treniņu. Vai zinājāt, ka, izvairoties no lasīšanas, aizvien straujāk izplatās jauna veida – funkcionālais – analfabētisms, kad cilvēks gan prot saburtot rakstīto tekstu, taču nesaprot tā nozīmi. Un šajā brīdī lasītprasme vistiešākā veidā saskaras ar valsts ekonomiku un sabiedrības labklājību. Ja mēs nesaprotam, ko esam izlasījuši, mēs nevaram būt konkurētspējīgi modernā sabiedrībā, kas balstās uz augstajām tehnoloģijām. “Ārzemju investori mums nupat teica ļoti skarbi,” kādā intervijā atklāti sacījis Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. “Viens no iemesliem, kāpēc investīciju Latvijā nebūs, ir ārkārtīgi nekvalificēts darbaspēks. Faktiski viņi pateica, ka mēs esam muļķi un ka ar tādiem nevar strādāt… Nelasošs cilvēks ir cilvēks ar neattīstītām un netrenētām smadzenēm, un 21. gadsimtā viņš nevar konkurēt (..) Un par to ir ļoti jādomā, ja mēs negribam pēc 20 gadiem vienkārši secināt, ka Latvijas nav…”
Vai tiešām mūsu valstij, kas gluži kā Gaismas pils, reiz cēlusies augšā no gadsimtu tumsas, tagad draud kritiens atpakaļ? Pateicoties skolām un vecākiem, šo procesu varētu apturēt pavisam vienkārši, vajadzīga tikai pašu ieinteresētība un radoša pieeja izglītības procesam. Vēl nav par vēlu situāciju uzlabot, un mēs to izdarīsim, ja sapratīsim, ka valsts nākotnes atslēgas slēpjas mūsu prātos.
liels konkurents gramatu nelasisanai ir tv seriali..sovi..kur vis nolikts prieksaa nekas nav jadomaa grauz popkormu un skaties.dienam un pat gadiem…otrs ir ka musdienu literatura klust parak moderna un nesaprotama..pat bernu dzejoli viens nesakarigs vardu savarstijums..ko berns nesaprot…kapec cilveki lasa klasiku..auigstvertigu literaturu kurai nav viendienites muzzs..kura ir saprotama katram un nekad nenoveco.gan rainis gan pludonis veidenbaums blaumanis..kapec neviens nav uzrakstijis no musdienu rakstniekuem kaut ko labaku par skroderdienam silmacos….atbilde neprot..reiz es rakstiju scenariju muuziklam ziemasvetku pasaka berniem.mekleju dzeju..teiksu ka neko skaistaku brinumainaku un saprortanaku par vila pludona ruuku gramatu neatradu…kapec
cilveki nelasa vai lasa maz…nav laika parak stresains un straujs ir musdienu dzives ritms..ekonomiskais stavoklis kur vienigais cilveku merkus ir nopelnit lai izdzivotu…atnakot nogurusi no darba vel gimenei vakarinas jagatavo japaskatax TV zinas un acis krit ciet…negribas neko…lasija tad kad nebija interneta bija tijai bibliotekas..bija izlasiti visi kriminalromani..un jautajums vai ir kas jauns…mainas laikmeti tehnologijas cilveku kabklajibas limenis krit..stress nogurums un mazinas lasitprasme…nekas vairs nav un hebus taa kaa agrak.
Jēga lasīt daiļliteratūru? Tur ir sadzīviski sižeti. Sadzīvi tu redzi ik uz soļa, un naudu tas nenes. Akadēmiskās grāmatas sākas no 50€, lasāmas angļu valodā. Latvijā gramatnīcās šīs grāmatas netirgo un pašvaldību bibliotēkās to nav. Taču to lasīšana stiprina zināšanas savā nozarē. Ir grāmatas, ko nevajag lasīt, jo tās piesārņo prātu.
teiksu daudz kas ir mainijies laikmetu griezos..ari lielaka cilvekiem bija interese par zinam..par notiekoso pasaulee un latvijaa..portalos komenteja daudz lasitaju bija daudz viedoklu.atceros delfos pat bija simtiem komentaru..visus nevareja izlasit..
kapec neraksta vairs…cilvekiem nav laika ..nogurusi un saprot ka vinus neviens neuzklausis..nav ticibas nakotnei komentariem nav jegas un nav vinu spekos ko mainit…
Komentārus raksta internetā galvenokārt sabiedrības zemākie slāņi, kam agrāk nebija vietas, kur izteikties. Dzīves gaitu (ritējumu) šie komentāri neietekmē. Reāli veiksmīgi cilvēki reāli kaut ko dara jeb dara savu lietu. Un viņiem ienākumi ir augstāki nekā citiem. Un šie cilvēki arī nosaka sabiedrības domu.
Valsts Kancelejas sabiedriskās apspriešanas portālā cilvēki ir par slinku, ko rakstīt. Man aktuāls ir sentēvu pagānisms kā baltu kultūras fenomens Baltijas valstīs. Un es nekautrējos arī TAP portāla par to rakstīt. Tur par mani neviens nesmejas, neizsmej. Viedoklis netiek dzēsts. Laba vieta, kur parādīt savu pārliecību sabiedrībai.