Grūti pateikt, vai tas ir Adventes laika dēļ, vai zvaigznes tā sastājušās, ka katru gadu tieši šai laikā arvien biežāk ļaudis runā par nabadzību un vajadzību otram palīdzēt. Zīmīgi, bet tieši nabadzības tēma bija galvenā pagājušās nedēļas seminārā žurnālistiem; astoņas ceturtdienas Latvijas televīzijā par nabadzību pasaulē runās dokumentālisti filmu ciklā. Savukārt ar vārdu savienojumu “nabadzības slazdā“ savā runā partijas «Vienotība» kongresā klajā nāca premjers Valdis Dombrovskis, par vienu no problēmām minot to, ka nereti pabalstus saņemt ir izdevīgāk nekā strādāt.
Ilgi domāju, kā tad ar mums īsti ir – paēdušais neēdušo nesaprot? Slinkums pārņēmis pasauli? Vai arī – par spīti politiķu slavas dziesmām Latvijas augšupejai esam sliktākā situācija par Āfrikas valstīm (piedodiet par lepnību)? Tomēr, šķiet, patiesība būs kaut kur pa vidu, jo katram cilvēkam katrā ģimenē un katrā mājā situācija ir atšķirīga. Un sajūta – jūtos bagāts vai nabags – nereti ir nevis ikdienas vajadzību un realitātes diktēta, bet balstās tradīcijās, vēlmēs un… salīdzinājumā. Ir gadījies būt mājās, kur nav nekā no tā, ko pieņemts dēvēt par piepildītu patēriņa grozu, tai pat laikā ģimenes viedoklis – “mums ir tik, cik pietiek, kategoriski atsakoties ”pieskaitīties” trūcīgo kārtā. Un ir gluži pretējas situācijas, kad apkārtējo palīdzība tiek meklēta pat it kā visai ekskluzīvu lietu saņemšanai (ne iegādei), kad iztikas sagādāšanu sev un bērniem uzskata par valsts, pašvaldības vai, sliktākajā gadījumā, par kaimiņu uzdevumu. Zināmā mērā savas korekcijas priekšstatā par nabadzību sniedz arī vakarrīt interneta publiskotais kompānijas «Eirostat» pētījums, kurā teikts, ka Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits palielinājies līdz 40,1%. Un, lūk, kas tika vērtēts: spēja tikt galā ar neparedzētiem izdevumiem, samaksāt par nedēļu ilgu atvaļinājumu, nokārtot parādsaistības un rēķinus, katru otro dienu ieturēt maltīti ar gaļu, zivīm vai veģetāru uzturu, finansiāli nodrošināt mājokļa apkuri, iespēju iegādāties veļas mazgājamo mašīnu, krāsu televizoru, telefonu un automašīnu. Ja vismaz četras lietas cilvēks nevar atļauties, viņa dzīves apstākļi šai pētījumā definēti kā smaga materiālā atstumtība… Nu kā? Kurā procentu ailē iekļaujaties?…
Nabadzības ēnā atrodamies tāpēc ,ka valstij nav attītības plāna ,ko ražot piemēram lauksaimniekiem un cik daudz,jo šodien ieejot veikalā ,Latvijas produkcijas maz,Tukums kādreiz bija pilsēta ar daudzām ražotnēm,bet kas šodien ir Tukums LIEVEIKALU pilsēta,tagad tiek pārmest izglītības ministram par viņa neizdarībām,bet par ko,lai topošais students plāno mācīties,manu agronoma profesiju Latvijas valstij vairs nevajag,jo to par arodskolās vairs nemāca,tagad augļkopjiem,tie, kas plāno nodarboties ar augļkopību Bulduros dārkopības skolā kursus rīkos,mūsu valstī tikai plāno cik nodokļos nopelnīs,labākais piemērs bija uz radariem tie daudzie miljoni,bet ,kas sanāca,ziniet kauns,kad cilvēki bez pieredzes savā arodā māca dzīvot.