Mūsu taču ir tik maz!

Jā, tā nu sanācis, ka nevaru un nevaru beigt domāt par to, cik daudzas lietas mūsu valstī, novadā un tāpat arī pagastos un vēl mazākās apdzīvotās notiek tā,… kā notiek. Un viens no iemesliem ir tāpēc, ka mūsu ir pārāk maz. Nu, skaties, uz kuru pusi gribi, – gandrīz nekas nav rentabls, izdevīgs. Arī gandrīz nevienam pasākumam neizdodas ”izlīst pa nullēm”, ja tas nenotiek lielos centros un brīžos, kad tur tiek sapulcētas cilvēku masas. Tāpēc attiecīgi viena pēc otras aizslēdzas pasta nodaļas, tiek nogriezti autobusu maršruti, kā nevajadzīgas tiek slēgtas bibliotēkas, atceļas pasākumi. Kā pēdējie mohikāņi turas neizdevīgie tautas nami, arī reģionu slimnīcas un skolas. Par tām runājot, atkārtošos – to lielākā nelaime, manuprāt, meklējama Piebalga kunga kā izglītības ministra aizsāktajās reformās un tā sauktās Stabiņa augstskolas pelnītkārē, ko arī atbalstīja politiķi. Jo tieši viņu lēmums par obligāto pedagoģisko izglītību un galējo specializāciju gan garantēja augstskolai maksāt maz spējīgus, bet tik un tā klientus, taču gan skolām, gan vēl jo vairāk bērnudārziem atņēma izcilus un pieredzējušus, arī talantīgus pedagogus un panāca to, ka mazās skolās, kur līdz tam ar visu varēja tikt galā četri vai maksimums pieci skolotāji, nu bija nepieciešams ne īpaši labi atalgots, bet tik un tā pedagogu bars.

Nerentabls ir arī mūsu valsts plaši sazarotais ceļu tīkls, tāpēc, kā to novērojām jau mazo-mīļo novadiņu laikā, piemēram, gan Jaunpils, gan arī Kandavas pusē par iespēju izbristies vai izbraukt uz ”lielo zemi” daudziem lauciniekiem bija un ir jādomā pašiem. Viņiem atšķirībā, piemēram, no man aiz loga esošā Brīvības laukuma atzara, ko gan kaisa, gan šķūrē, gan, kā pagājušajā gadā, vienā mēnesī pat piecas reizes ar putekļusūcēju slaucīja, ceļš uz savām mājām, pat ja tas simtiem metru garš, ir jātīra pašiem. Un tādu piemēru ir ne mazums.

Viss iepriekš rakstītais droši vien iederētos arī sarunā par līdzsvarotu valsts attīstību un mūsdienu cilvēkiem atbilstošas ”dzīvotnes” radīšanu arī no centra attālākos reģionos un lauku teritorijās. Un gan jau būtu arī īsti vietā, runājot par šobrīd tik aktuālo valsts drošību.

Bet es uz šo gribētu aicināt paskatīties pavisam no citas puses. Proti, cik varētu būt labi, jo… mūsu taču nav pārāk daudz… Tais pašās mazajās skoliņās, kur skolotāju ir teju tikpat daudz, cik skolēnu, katrs no audzēkņiem taču varētu būt īpašas uzmanības vērts tā, ka visi mācītos un attīstītu kādas no savām spējām vai interesēm ja ne izcili un ļoti labi, tad labi jau no noteikti! Turklāt mazas skolas pāreju uz šodien tik moderno pilnīgu digitalizāciju, kas sāktos ar labu internetu un planšeti katram, tāds nieks vien būtu. Un mūsu taču ir tik maz, tāpēc sociālās aprūpes sistēmu varētu uztaisīt gluži kā konfekti. Tam tīklam, kam mūs katru kādā nelaimes reizē būtu jānoķer, taču būtu jābūt ar stiprām un mazmazītiņām rūtiņām – tā, lai neviens nepaliktu nepamanīts, lai neviens neizkristu cauri.

Mūsu ir tik maz, tāpēc arī iestādes varētu strādāt ļoti, nu ļoti ļoti racionāli – pieņemot un uzklausot tos dažus retos cilvēciņus, kas līdz tām sadūšojušies aiziet, pulciņā un pie vienas reizes kādā no domes Klientu apkalpošanas centra kabinetiem vai kādā citā tomēr nedaudz plašākā un ērtākā vietā. Tas viss teorētiski, jo, kā redzam, mūsu – pēc pasaules standartiem – nu vienkārši mizerablās pilsētas piemērā, pat vienas – Labklājības – ministrijas iestādes, kā Nodarbinātības un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, grib dzīvoties brīvi un neatkarīgi. Tik brīvi, ka dara visu, lai cilvēki, nu tie paši, kuru dēļ iestādes vispār pastāv, nekādi netraucētu – viss tikai pēc pieraksta, attālināti, koridora pustumsā vai vislabāk… nekur…

Un vēl. Mūsu ir tik maz, ka visu apziņošana vai viedokļu noskaidrošana varētu būt vienkārši nieks. Ja kas svarīgs runājams, pāris dienu un rikšu kājām vai ar auto, un viss noskaidrots! Taču, kā varam lasīt pāris lappušu tālāk, izrādās, ka pat Jaunpilī, kur taču iedzīvotāju skaits nesasniedz pat divu tūkstošus, kā galvenā problēma tiek iezīmēta… nespēja sazināties! Esot vajadzīgas gan sociālo tīklu lapas un arī īpašas pastkastes… Tiešām nesaprotu, kur problēma. Kāpēc nevar aiziet, aizbraukt pie kaimiņiem un vienkārši aprunāties?… To, ka šai ziņā vajag tik gribēt, un viss notiek, manuprāt, ļoti labi pierādījuši pēdējā laika piemēri mūsu pašu pašvaldībā. Gan daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju sapulces, gan arī viena otra tikšanās pagastos bija labi apmeklētas un, kā šķiet, arī saturīgas… Pieņemu, ka tas organizatoriem lika gan iespringt, gan arī izkāpt no savas, kā tagad moderni teikt, komforta zonas, jo skaidrs taču, ka viss notika ārpus atbildīgo darba laika, ka bija arī jāuzklausa daudz negāciju un, pieņemu arī, ka gana daudz nepatīkamu jautājumu. Bet šādas tikšanās, sarunas, manuprāt, vienalga bija un ir ļoti labs sākums, lai ja ne visi būtu vienisprātis par to, kas un kā jādara, tad vismaz sajustos, ka ir mazas, tomēr savas kopienas daļa.