Sociālajos tīklos jau sācies priekšvēlēšanu nemiers. Un tas ir visai būtiski, jo jūnijā tiks vēlēti vietējas varas pārstāvji, kas lems par to, kā apsaimniekot vietējos resursus, nodrošināt iedzīvotājiem pakalpojumus, uzlabot dzīves un vides kvalitāti. Diemžēl aizvien visām iecerēm naudas nepietiek un deputātiem nāksies izdarīt lielākas un mazākas, sāpīgas un mazāk sāpīgas izvēles, risināt daudzus tādus jautājumus, kurus nereti vietējā pagasta vai ciema iedzīvotāji paši vairs nespēj atrisināt, kā, piemēram, cilvēka nokļūšanu novada centrā vai Rīgā pie ārsta, jo sabiedriskās satiksmes attiecīgajā vietā vairs nav. No novadu centriem attālākie pagasti aizvien vēl tukšojas no iedzīvotājiem. Un varam jau teikt, ka kovida laikā daudzi atgriezās savās dzimtas mājās, bet tas notiek vien tādās vietās, kur ir daudzmaz normāli piebraucamie ceļi, kur ir laba vietējā skola, kurā bērni var iegūt izglītību. Diemžēl daudzas Latvijas vietas, sevišķi pierobežā, ir aizmirstas un par tām sāka runāt vien saspringtā ģeopolitiskā stāvokļa dēļ.
Dažkārt no politiķiem un ierēdņiem dzirdētas arī tādas frāzes, ka ”paši vainīgi”, ”katram pašam jāapdomā, vai viņš var atļauties dzīvot laukos”… Drīzāk gan šos cilvēkus vajadzētu pielīdzināt savas zemes patriotiem, kas neatstāj savu zemi, savu dzimto ciemu, lai arī vieglāk būtu meklēt darbu un iekārtot dzīvi lielpilsētā. Un kaut arī šodien, braucot pa laukiem, redzam, ka daudzviet ciematos ir skaistas sakoptas sētas, ražošanas ēkas, tomēr salīdzinoši daudz ir arī to aizmirsto, kurām ar vieglo auto pat lāga piebraukt nevar.
Jāatzīst, – lai arī kādas partijas nākušas pie varas, vienīgās darbības bijušas optimizācija, reorganizācija… Par to, kā šīs vietas varētu attīstīt, no valsts puses nav domāts.
Nesen notikušajās Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanās ļaudis arī no laukiem devās balsot ar cerībām, ka tolaik topošie Eiropas Parlamenta deputāti domās par lauku attīstību. Diemžēl vēlētājiem dotie solījumi ir izkūpējuši gaisā, jo neviens no ievēlētajiem deputātiem nav pieteicies darbam Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā, atskaitot Vili Krištopānu, kurš strādās kā aizstājējs šajā komitejā. Ja zinām, ka V. Krištopāns savulaik bijis partijas «Latvijas ceļš» politiķis un šī partija īsti nesaskatīja lauksaimniecības vietu Latvijas nākotnē, kā arī savulaik V. Krištopāns pildīja zemkopības ministra pienākumus, kur arī nebija nekādas īpašas veiksmes, tālab nekādas īpašas cerības uz šī politiķa darbu nevaram likt.
Pirms vēlēšanām ar lauksaimniekiem ne reizi vien tikās toreizējais un arī tagadējais Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle un arī solīja pievērsties lauksaimnieku problēmām, bet, ticis deputātos, Zīle izvēlējies citas, ne Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteju. Ārlietu komiteju izvēlējušies trīs mūsu eiroparlamentārieši: Sandra Kalniete, Rihards Kols un jau minētais Vilis Krištopāns, bet, kā zināms, lauksaimniecības politika ir trešā daļa no Eiropas Savienības budžeta. Kas pārstāvēs Latvijas lauku intereses jaunajā Eiropas Savienības septiņu gadu budžeta plānošanā, kas pašlaik top? Mums svarīgas ir arī nostādnes zivsaimniecībā, dzīvojam taču pie jūras. Diemžēl arī šie jautājumi Zivsaimniecības komitejā nevienam mūs eiroparlamentārietim nav bijuši interesanti. Nākamajā vasarā vēlēsim vietējo pašvaldību. Priekšvēlēšanu aktivitātes jau ir jūtamas. Sāksies atkal lielo solījumu laiks, vēlēšanu cīņas un dažviet arī nepiepildīto cerību un uzticības laiks…
Ko tu Brāl uz Domi nāc – mums savas darīšans,
Ko tu mās uz Nva nāc – mums savas darīšanss,
ko tu meit uz sociem nāc – mums savas darīšans,
Prēmijas mēs sadalām – mums Savas darīšan’s!