Uguns, kas attīra negatīvo enerģiju. Mīlestības un tiekšanās enerģija. Uguns, kas mūsu gēnos ierakstīta pirms daudziem gadu tūkstošiem: brīdī, kad cilvēka – kā Apzinātas Būtnes – tuvumā zibens iespēra kokā, un tas aizdegās. Gadu simteņiem un tūkstošiem, vēstures notikumu līkločos un pagriezienos, miera periodos un lūzuma brīžos – dega un sadega koki un meži, mājas, iekoptie tīrumi, sakrātā manta, cilvēki un zvēri. Šķiet, visu iznīcinošās liesmas neskāra vienīgi debesis, ūdeņus, smiltis un akmeņus…
Ak, nē! Ne jau apokaliptisku sižetu apraksts ir mans mērķis. Šīs asociācijas radīja fonā skanošā kora dziesma: ”Visu mums var atņemt/Tikai mīlu nē,” kas jo īpaši daudznozīmīgi skan tieši Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas priekšvakarā. Ikdienā gana kritizējuši valdību un parlamentu, errojušies par neprognozējamajiem nodokļiem, nesakārtoto izglītības un veselības aizsardzību un citām negācijām, valsts svētku priekšvakarā – ar Lāčplēša dienu sākot, pēkšņi atkal esam visi kopā: lāpu gājienos, svētkiem veltītajos koncertos un citos pasākumos. Visu Latviju, šķiet, pēkšņi pārņēmusi dzīvinošā uguns, kurā tūlīt, tūlīt sakusīs kopā mūsu siržu siltums, gaišie prāti, viedās dvēseles. Iespējams, ka dažs tikai šobrīd aptver, ka galvenais nav ne laba alga, ne šiks auto, ne ofšoros nobēdzinātā nauda. Galvenā ir… Latvija! Mūsu valsts. Brīva un neatkarīga.
Jā, cik brīva un neatkarīga var būt valsts, ja tādi neesam mēs paši?! Mēs – katrs un ikviens. Gan tas, kas zina, pazīst un augstu vērtē tikai un vienīgi materiālo pasauli, gan tas, kurš pasaulei, kā pats saka, uzspļauj no piektā stāva (Nu, jā, mazpilsētās jau augstāki nami ir liels retums…), uzšķauda likumiem un tikumiem, sabiedrību vērtējot tikai pēc tā, kā pats to var izmantot. Vai brīva un neatkarīga Latvija maz ir iespējama, ja mēs esam nebrīvi savās domās un darbos? Ja baidāmies apklusināt balamuti, kad tas bārsta tukšus solījumus? Ja sava veselā saprāta saglabāšanas labad tik vien darām, kā sevī uzceļam iekšējos aizsprostus, lai nenoslīktu vārdu plūdos un melu dubļos? Ja godīgas cīņas vietā izvēlamies klusēšanu vai bēgšanu – vienalga, dodoties svešumā vai ieejot sevī pa apreibinošo vielu viegli veramajiem vārtiņiem?
Sinoptiķi sola, ka šogad – atkal! – svētku salūts būšot miglā tīts, tāpēc grūti saredzams… Pie tā, protams, vainojamas debesis. Visā citā jāvaino pašiem sevi. Tāpēc mans ieteikums, lūgums un cerība: saņemsimies! Mūsos ir uguns, un mēs to apzināmies! Tā uguns, kas spēj pelnos pārvērst visas negācijas, lai pēc tam pār Latviju varētu nāktu Gaisma un Mīlestība!
Vainosim sevi it visā un it sevišķi izvēloties savus pārvaldniekus vietējā līmenī.
Un kas mums būtu jāsaņemās? Rēķinus mums katram pašam jāmaksā, par veselību tāpat katram pašam.Mums tik stāstīs kā mums jāstrādā, kā jādomā par valsti- tie kuri paši valsti ir izzaguši, turpina apkrāpt, utt. Vai tā nav valsts atbildība par Zolitūdi?! Vai glābēji ejot darbā domāja par sevi? Un tagad jātiesājās gadiem ar valsti par to kas būtu pats par sevi saprotams.Kauns un nevajag vairāk vienkāršajai tautai stāstīt ka mums vēl jāpaciešas, ja redzam kas notiek valdības līmeņi.