Miers baro

Nav ko plēsties. Sabiedrībā ir vajadzīgi gan tie, kas spēj pakļauties augstākstāvošo rīkojumiem un nodrošināt sociālās iekārtas stabilitāti, gan brīvdomātāji, kas reizi par reizei sakuļ par daudz iestāvējušos ūdeņus un ienes tajos vairāk skābekļa. Masu pastaiga pa Rīgas ielām skolēnu Dziesmu svētku laikā parādīja, ka mūsu novadā ir gan vieni, gan otri, turklāt – sabiedrības drošībai un dzīvotspējai nepieciešamās proporcijās.

Savulaik Latvijas sabiedrība, lai arī negribīgi, bet tomēr samierinājās ar jostu savilkšanas politiku. Mūsu valsts vadītāji neatļāvās būt tik brīvdomīgi un neatkarīgi savā rīcībā un pakļāvās Eiropas Savienības institūciju norādījumiem. To, kā situācija risinātos, ja Latvija ieņemtu dumpiniecisku pozu, var redzēt Grieķijā, kas tagad izspēlē pie mums nerealizēto scenāriju. Var jau dažādi – nepakļauties, sapņot par skaistu, brīvu nākotni, dzīvojot neziņas pilnā un nesakārtotā tagadnē, vai izvēlēties pieticīgu stabilitāti. Kāda saistība Grieķijai, jostām un Dziesmu svētkiem? Tas ir jautājums par pakļaušanos vai nepakļaušanos oficiāliem rīkojumiem.

Iespējams, ka tie, kas nikni iestājas par to, lai atbildīgās amatpersonas pieņemtu patstāvīgus lēmumus un kuģotu pret straumi, būtu gatavi ar rokām izgrūstīt mašīnas Rīgas ielās, lai atvēlētu vietu gājiena dalībniekiem. Bet ko darīt novadu atbildīgajām amatpersonām, kas saņēmušas paziņojumu, ka gājiens atcelts (no šī rīkojuma izriet, ka satiksmi neviens neapturēs, par gājiena dalībnieku drošību neviens neatbildēs)? Nolemt, ka vairākas reizes skolēni staigās turp atpakaļ pa Brīvības pieminekļa laukumu, vai pašiem uzņemties satiksmes organizāciju? Lēmumu nenoteiktība pa sitienam nolika pasākuma organizatorus novados, un arī visa atbildība tika novelta uz viņiem. Tā no Dziesmu svētku rīkotāju puses bija nekoleģiāla un gļēva rīcība, un nav ko apmētāt ar apvainojumiem vietējos cilvēkus, kas bija atbildīgi par skolēnu drošību Dziesmu svētku laikā.

Tos, kam žēl zaudētā gājiena prieka, varu mierināt: nākamajos Dziesmu svētkos noskaņojums gājienā būs vēl pacilājošāks, jo tad, ja kaut kas zaudēts, to var pa īstam novērtēt. Kāds varbūt dusmās nosaka: “Nē, šī ir pēdējā reize, vairāk iespējas šo prieku izbaudīt nebūs!” Pirmkārt, nekad nesaki “nekad”, bet, otrkārt, tieši šīs neaizsniegtās vīnogas visu mūžu liksies neizsakāmi saldas. Tas ir reizē skumji un skaisti, un arī tas veldzē dvēseli.