Mežu vairāk netop

Ir lietas, pret kurām neesmu vienaldzīgs, un viena no tām – mežu zāģēšanas apjomi Latvijā. Tie, kas šajos procesos no aktīvā saimnieka pozīcijām, ir vienkārši zelta cilvēki – rada ejošu eksportpreci un tūkstošiem darbavietu, kā arī ievērojamu pienesumu valsts ekonomikai. Viņuprāt, Latvijā izzāģējumu mežu netrūkst – paskatieties uzskaitēs, atskaitēs un citos aprēķinos.
Taču netrūkst Latvijā arī dīvaiņu, kas kaut ko purpina par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, apdraudētām putnu sugām un tuvredzīgu mežu apsaimniekošanu. Mežs nav dārzs, tomēr arī mežrūpnieki nemīl, ka viņu lauciņā kāds met akmeņus – vairāk gan "treknajos gados" žurnālisti tika aicināti uz dabas taku atklāšanas pasākumiem un Meža dienu talkām. Atceros pat kā ar Vairu Vīķi-Freibergu stādījām mežu Sēmes pagastā. Tas bija uzskatāms piemērs apsaimniekotāju labajai gribai un radīja sajūtu, ka saimniekojam tālredzīgi. Pieļaujamā zāģēšanas vecuma samazināšana, zāģēšana putnu perēšanas laikā, nespēja apzināt aizsargājamos biotopus un lērums citu nekonsekvenču šķita ar laiku risināmas lietas, taču tad pienāca Krīze… Ar Godmaņa akceptu izzāģējamās koksnes apjoms tika dubultots un pērn nolemts šo apjomu saglabāt. Lieki teikt – a/s «Latvijas Valsts meži» šobrīd pēc publicitātes neraujas – par situāciju valsts mežos uzzinām no arābu televīzijas. Varbūt tāpēc jautājums – mežus izzāģē par daudz vai tomēr nē – palicis sajūtu līmenī. To sajūtu, kas rodas, uzlūkojot Latviju pa lidmašīnas logu, veco sēņu vietā atklājot jaunu cirsmu, bet ainavas vietā – celmu lauku… Lai nu mežu apsaimniekotāji apgalvo, ka mums liels koksnes pieaugums un nocirsto mežu vietā tiek stādīti jauni, tomēr tie, kas dzīvo mežainos pagastos, labi zina, kā mainījusies ainava – varbūt laukos krūmu vairāk, bet ne mežu. Dažās desmitgadēs kas izzāģēts, tas izzāģēts…