Mežs nav spēļu laukums!

Grūti pateikt, kur tam kājas aug, jo man personīgi padomju laiki – vien bērnības migla. Tāpēc ar mītiskā komunisma pamatprincipu dziļu analīzi neaizraušos, tomēr, cik nu to tā saprotu, terminam ”privātīpašums“ tajā bijusi iedalīta tāda stipri grēcīga loma. Ideāls ir viss visiem, kur kaut kādā nenoskārstā veidā tas arī darbojas – katrs atrod savu vietu, uzdevumu, darbiņu kopējā labuma vārdā. Teorētiski, protams!

Bet praktiski ik pa brīdim arvien novērojami interesanti izlēcieni, kur, šķiet, tas komunisma gars vēl dzīvs, pat ja arī neapzināti. Viens piemērs – tie sasodītie atkritumi, ko ar neatlaidīgu apņēmību cilvēki turpina izmest mežos. Vai tiešām cilvēks jūtas tik apdalīts un gatavs, kā Kurzemē saka, par centu uti kājām uz Rīgu dzīt, lai uz kopmantas (piemēslota meža) rēķina grašus ietaupītu?! Ja nu tas desmitnieks, ko, piemēram, jāsamaksā, nododot nolietotās auto riepas atkritumu apsaimniekotājam, ikurāt šķiet daudz par daudz, var jau arī sagaidīt ikgadējo akciju, kad riepas pieņem bez maksas. Un, ja godīgi, kā var atļauties auto un pat degvielu ieliet, lai uz mežu aizpērtos, bet, lūk, tieši riepu nodošanai godīgai pārstrādei… tam nu gan nesanāk? Tas pats ar remontu atlikumiem, sadzīves un citiem atkritumiem, kur rocības pietiek, lai tos saražotu, bet, re, ne tam, lai daudz maz saprātīgi apsaimniekotu. Nes un nes tik uz mežu.

Tad vēl. Pašiem varbūt šķiet, ka grēciņš tāds kā mazāks, tomēr tāpat – daudz  neatpaliek arī mazdārziņu fanātiķi, kas visu, kas pašiem lieks, turpina stiept prom. Kur? Uz parku un mežu, protams! Par Sasnovska latvāni varbūt nedaudz citādāks tas stāsts, taču neapstrīdams fakts, ka liela daļa invazīvo augu, kas aizaudzē neiedomājamas platības, ir tieši šo ”kārtīgo” mazdārziņu īpašnieku nopelns. Nu nevajag dabai tos puvušos ābolīšus un nošķērētos košumkrūmu zarus! Tās kaudzes vienkārši turpina stāvēt, pirmkārt, degradējot vidi, otrkārt, radot ilgtermiņa postu, kā tas, piemēram, diezgan izteikti mēdz būt ar piejūras mežiem, kas kopumā jūtīgāki pret šādu negribētu augsnes bagātināšanu.

Visbeidzot, ir arī nenovērtētie ”dabas draugi“ – cilvēki, kas nepieskatītās teritorijas – mežus, nomaļākus parka stūrus uztver teju kā savus personīgos spēļu laukumus. Šajā gadījumā nav runa par bezpajumtnieku interesantajām būvēm un apmetnēm, kas sastopamas teju visos piepilsētas mežos, bet par visādām pašrocīgi veidotām atpūtas vietām, trasītēm, pašu prātā – uzlabojumiem mežā un vidē kopumā. Pat, ja viena otra ideja ir izdevusies un tiek apkārtējo akceptēta, tas pats princips jeb domu gājiens, ka katrs var iet un ierakties mežā un kaut ko pārveidot pēc savas saprašanas, saknē ir gauži nepareizs. Nu lai kā arī gribētos, nav tā, ka mežs “nevienam nepieder“ vai arī ”pieder visiem” un tāpēc varu visu pārtaisīt pēc sava prāta un postīt nost…  Nu jā, ja vienīgi tas komunisma gars prātā un sirdī ģenētiski palicies…