Mežam nepieciešama mežziņa klātbūtne

Iespējas strādāt un daudzas lietas nokātot no attāluma paver plašākas iespējas vairāk paveikt, taupīt resursus, to starp mums tik dārgo un ātri skrienošo laiku. Protams, progress aizvien prasa arī upurus. Ir nācies sastapt izmisušus cilvēkus, kas attālināti nespēj sarunāt vizīti pie ārsta, nokārtot nepieciešamas lietas dažādos dienestos un iestādēs, jo telefona klausulē spēlē mūzika un ik pa brīdim balss atgādina, ka visi operatori ir aizņemti… Bet datorprasmes sarakstei ar iestādēm daudzi vēl nav apguvuši. Arī datoru un interneta pieslēguma daudziem vēl nav… Bet tā ir tikai viena problēmas šķautne. Pavisam cita rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Nu, piemēram, – vai patiesi zinām un protam novērtēt, cik daudz varēsim atļauties strādāt, pildīt dažādas funkcijas attālināti? Šajā ziņā īpašas pārdomas rodas, vērtējot, piemēram, notiekošo Valsts Meža dienestā. Jāatzīst, ka problēmu netrūkst, jau sākot ar to laiku, kad tika nodibināta valsts akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži», kuras teritorijās lielākoties saimnieko tieši šīs akciju sabiedrības darbinieki, un, kā pēdējā laikā mežizstrādātāju konfliktu rezultātā esam uzzinājuši, ne vienmēr viss ir noticis godprātīgi. Pa to laiku Valsts meža dienesta darbinieki tiek apsūdzēti korumpētībā, aizvien tiek paplašinātas viņu pārziņā esošās teritorijas, kuras pat tad, ja ir labs aprīkojums un auto, reāli pārzināt faktiski nemaz nav iespējams. Laika gaitā ir notikušas vairākas reformas, tikai nekur nav gadījies redzēt vērtējumu, vai tās arī ko labu devušas. Bet mežs, neskaitot cilvēkus, taču ir lielākā mūsu valsts bagātība. Tas nes arī ievērojamu papildinājumu budžetam, tāpēc, manuprāt, atsaucoties uz taupīšanu, nevajadzētu nepārtraukti reformēt un optimizēt dienestu, kura pienākums ir šīs vērtības sargāt, saglabāt un saimnieciski pareizi izmantot.

Arī nenotikusī pēdējā reforma paredzēja ietaupīt līdzekļus uz Meža dienesta rēķina un vēl vairāk mežzini attālināt no viņa pārziņā esošās meža teritorijas. Tā vien šķiet, ka visus šos gadus tas tiek darīts apzināti un mērķtiecīgi, lai apsaimniekotāji un izstrādātāji varētu darīt visu, ko un kā vien vēlas.

Par to, ka uzraudzības ir bijis par maz, liecina kaut vai nesen notikušais skandāls par kailcirti, kurā bojā gājušas vērtīgas, aizsargājamas staipekņu sugas. Digitāli aizsargājamos augus nevar konstatēt, tie jāredz, jāatpazīst un jāzina, ka tie tur aug dabā. Tāpat kā, pie datora vien sēžot vai tikai jau nomedītos zvērus skaitot, nevar konstatēt reālo zvēru skaitu mežā.

Par nekārtībām jeb nepieņemamu kārtību dienestā liecina arī nule kā «Latvijas Avīzē» aprakstītie mežistrādes firmu uzlidojumi mežu īpašniekiem: tiklīdz veikta meža invertarizācija, tā jau nākamajā vai jau tai pašā dienā firmu menedžeri  iebrauc zemnieka sētā un sāk apvārdot, lai pārdod mežu izciršanai konkrētajai firmai. Izrādās, ka dati par mežu īpašumiem ir gan publiski, gan attiecīgās valsts iestādēs par naudu pieejami, gan, kā šķiet, arī tīši tiek nopludināti. Pateicoties kaimiņa un mežziņa ieteikumam, ka mežistrāde jāpiedāvā izsolē, konkrētais saimnieks savu meža bagātību nepārdeva gluži par sviestmaizi. Starpība, ko solīja firmas pārstāvis par pieciem hektāriem meža no sākotnēji solītajiem 60 000 eiro palielinājās līdz 80 000eiro. Citā gadījumā meža īpašnieks pēc inventarizācijas sākotnēji pat nebija domājis mežu cirst, bet uz to uzvedināja mežistrādes firmas menedžers. Teorētiski mežzinis nedrīkst ieteikt pārdot tam vai šitam, jo tad var ātri tikt pie korumpanta slavas. Tomēr praktiski, turpat vien visi konkrētajā novadā dzīvo, daudzi savā starpā pazīstami. Kam gan lai meža īpašnieks padomu prasa, ja ne mežzinim?

Piedāvāta tiek Meža konsultāciju pakalpojumu centra palīdzība Ozolniekos, bet tas ir gana tālu no katra konkrētā saimnieka un, kā iepriekš minēts, mežā jau nav jāvērtē tikai kokmateriāli vien, tur mīt arī aizsargājamas sugas, ko no attāluma nevar konstatēt.

Kāds tad būtu secinājums? Acīmredzot tomēr vairāk jādomā par Meža dienesta stiprināšanu, tam jāpiešķir lielāks pilnvarojums. Bet, vērojot notiekošo no malas, tā vien šķiet, ka Valsts Meža dienests daudziem veikliem darboņiem vēl joprojām ir traucēklis, tāpēc arī visādos veidiem cenšas mudināt to reformēt. Protams, nevar izslēgt arī iespējamos korupcijas gadījumus dienestā, bet tādi ir iespējami un, kā zināms, notiek pat visai vērienīgi ne vienā vien valsts dienestā un iestādēs. Tie ir izskaužami un vainīgie saucami pie atbildības, bet mežs ir kā dzīva būtne, dzīvs organisms, kuru nepieciešams uzraudzīt klātesot, ne attālināti. Dabas aizsardzības pārvalde, arī ministrija, tās darbinieki nez vai varēs visās ražošanas jomās, visās nozarēs apzināt un uzraudzīt esošās dabas vērtības un to aizsardzību. Tas jādara mums katram pašam savā jomā, bet mežā… Nu kurš gan to labāk spētu kā mācīts, zinošs mežsaimnieks? Mežzinis visos laikos Latvijā ir bijis ne tikai prestižs, bet arī atbildīgs un vajadzīgs amats. Un, kaut arī daudzas lietas tagad varam paveikt attālināti, mežziņa tiešā, ne attālinātā klātbūtne mežā joprojām ir svarīga un ļoti nepieciešama.