Mēs visu varam! Nemācēšu pateikt, vai tas ir Lāčplēša dienas vai Valsts svētku patriotisma uzplūdu sakarā, vai varbūt pozitīvās emocijas esam smēlušies svētku programmās, kas saviļņoja visu Latviju, taču kopnoskaņa cilvēkos jūtama pozitīvāka nekā citkārt vēlajos un tumšajos rudens periodos. Arī ielās sastaptie un uzrunātie paziņas ieteica – raksti kaut ko gaišu, pozitīvu, cilvēka pašlepnumu ceļošu… Nupat Rīgā lekcijas lasījusī Oksfordas universitātes pētniece Melānija Fenela uzsver – pētījumi apliecina: „… domas un sajūtas viena otru spēcina. Ja esi sliktā noskaņojumā, arī domāsi ļoti negatīvi. Ja domā negatīvi, tas nodzen noskaņojumu vēl zemāk.” No sacītā varam noprast, ka šobrīd, kad esam mazliet ”pacēluši uz augšu” savu nosakņojumu, arī domās jācenšas saglabāt pozitīvisms.
Mēs daudz ko protam un varam! Mēs daudz ko saprotam! Mēs daudz ko līdz šim esam piecietuši, domājot, ka zinām, kā vārdā tas viss.
Bet! Šoreiz mums katram pašam, līdzīgi tam, kā to savulaik darīja Ivars Godmanis, jāpaceļ augšup rādītājpirksts un jājautā pašiem sev: vai mēs vienmēr zinām, kā vārdā, ar kādu mērķi tiek veiktas arī ne tik labās lietas mūsu Latvijā?! Varbūt nepietiek dalīt politiķus (un cilvēkus vispār…) labajos un sliktajos, gudrajos un muļķos (sevi, vadoties pēc apstākļiem, pieskaitot te pie vieniem, te – otriem…). Jo mēs taču labi redzam, kas patlaban notiek mūsu valstī, – tā ir… gatavošanās nākamajām vēlēšanām. Un mēs neesam muļķi, un savu atmiņu neesam putrā apēduši: mēs lieliski atceramies, ko savulaik solīja tie, kur sejas atkal aizvien biežāk sāk pavīdēt TV ekrānos un balsis – atkal stāstīt, kas ir pareizi un kas nepareizi, kas jādara un kas nav jādara valdībai, kā jābalso tautai, lai viņi atkal (jau kuro reizi!) tiktu pie varas.
Iespējams, ka tieši katra pašapziņa un tautas kopīgā vērtības apziņa cilvēkos patlaban mostas tieši tāpēc, lai mūs atkal nepiemāna, lai vēlreiz nekrītam ”snaudā”, pēc kuras jauna atmoda var ilgi nesekot.