Melnais pavasaris un zaļā cerība

Šodien “pavasara bildei” melns rāmis apkārt un melna sēru lente pāri stūrim: trīs teroristiski sprādzieni Briselē, 31 nogalinātais, simtiem ievainoto… Tas – pagaidām. Jo mēs nezinām, kas notiks tuvākajās stundās, kas – rīt un parīt, kādus vēl ”pārsteigumus” Eiropai un pasaulei gatavo islāmistu teroristi. Visos iespējamajos masu informācijas līdzekļos – tūdaļ pēc līdzjūtības apliecinājumiem – pasaules lielvalstu līderi pauž sašutumu par notikušo, sola steidzamu solidaritāti, pastiprinātu modrību un sociāli tik nepieciešamo iedrošinājumu. Lai neviens nejūtas viens šajā nedrošības pilnajā laikā!
Šis Latvijai nav karš “tēva pagalmā”, taču skar mūs visus – ikvienu iedzīvotāju, pagastu, pilsētu, valsti. Zemi, pa kuru staigājam. Mūsu mājas… Mūsu bērnu nākotni, galu galā.
Sekojot līdzi tam, kas patlaban notiek pasaulē, grūti noticēt “par visiem 100%”, ka Latviju neskars nekontrolētas migrācijas problēmas, ka pāri mūsu tēvzemei apokaliptiski nebrāzīsies pāri gan labklājību paģēroši jauni un spēcīgi vīrieši, gan verdzeņu statusā dzīvojošās viņu sievas un mātes, gan tālā ceļa briesmu un slimību novārdzinātie bērni. Un nav jau drošas pārliecības, ka pietiks ar tiem nedaudzajiem gar robežu patlaban ceļamajiem žogu kilometriem, ar iekšlietu ministra mierinošajiem solījumiem, vai – pietiks ar to miljonu eiro, ko jau šogad steigšus jāpārskaita Turcijai par bēgļu straumes apturēšanu. Nav zināms arī, kāda jauna un tālejoša viltība prātā Putinam, šajā gadījumā piedāvājot “kopīgu solidāru cīņu”…
Tik nedroša patlaban ir mūsu pasaule! Tik daudzas šodienas vērtības, kam esam kalpojuši un, varbūt, turpinām kalpot joprojām, rīt var izrādīties par tukšiem vārdu grabuļiem tribīnēs, par mazvērtīgiem naudas papīrīšiem, par veikliem politiķu ”manevriem”, tālredzīgi nodrošinot sev nesasniedzamību vai neaizskaramību. Tauta? Tauta tādiem ir… zāle – zem kājām, putekļainās ceļmalās un liesajā liedaga smiltī…
Un tomēr! Neaizmirsīsim, ka tieši zāle ir tā, kas paliek pēc vētrām, atdzīvojas pēc negaisu krusas un plūdiem. Zāle, kas, salu un sniegus pārcietusi, ik pavasari dīgst aizvien no jauna. Ar ticību, ka, dabas un dzīves cikliem mijoties, viss turpinās. Ar pārliecību, ka melno aizvien nomaina zaļā – dzīvības – krāsa.
Lai mums visiem mierpilns pavasaris!