Medniekus par nācijas aizstāvjiem?

Kā tas jau bija sagaidāms – kamēr risinās vingrošanas paraugdemonstrējumi kaut kādas nebūt valdības veidošanā, dažs labs steidzās izmantot radušos haosu savā labā. To vidū, kā izrādījies, arī sabiedriski aktīvākie izsenā medību rituāla piekopēji, kas sarosījušies un cenšas panākt, lai ar plinti mežā varētu skraidīt arī pusaudži.

Tiek lēsts, ka Latvijā ir ap 22 000 mednieku. Grūti pateikt, cik no viņiem ar to tiešām aktīvi nodarbojas, cik – ir ”mednieki“ vien uz papīra – vien tādēļ, lai oficiāli varētu pažobelē bisi glabāt (labi, labi – drošā seifā – kā to likums arī nosaka). Tāpat šobrīd nav salīdzinošo datu un aprēķinu, lai pateiktu, vai tas ir daudz vai maz attiecībā pret nāciju kopumā un, jo īpaši, zvēru populāciju mežos. Bet ja par zvēru populāciju, tad pavisam oficiālās diskusijās dzirdēts, ka bieži to nosaka, uzskaitot vien nošautos lopus, nevis garām kaut kur un kaut kā  skrienošos. Un tad nu sēdi un lauzi galvu par jokaino paradoksu – kā tas nākas, ka tuvākajās  kaimiņvalstīs un daudzviet Eiropā vilki un lūši skaitās aizsargājami, bet mums to, kā apgalvo mednieku organizācijas, esot tik neskaitāmi daudz, ka ganāmpulku noēsti, godīgi darba suņi – nokosti, un vispār, esot pat aptauja skolās rīkota, kur noskaidrots, ka bērni joprojām no vilkiem baidās… Un tieši tāpēc ar steigu jāpalielina izšaušanas limiti?

Nē, nu nav jau uzreiz tā, ka galīgi neticas, un medniecībai, piekrītu, ir arī nopietns un svarīgs uzdevums – neļaut kādai sugai ārkārtīgi savairoties, cīnīties ar invazīvajām vai saimnieciski neizdevīgajām un pat kaitnieciskām sugām, izšaut neperspektīvos eksemplārus, lai uzlabotu konkrētās sugas veselīgas ataudzes perspektīvas utt.utjp. Diemžēl realitātē biežāk nācies klausīties mednieku stāstos par dzīšanos pēc “trofejām” un iedzeršanu, kas, lai jau būtu – vismaz mežā un pie dabas krūts – tomēr diez vai saistās ar dziļi vērtīgu, nākamajām paaudzēm obligāti nododamu mākslu. Bet, redz, tieši to, neskatoties uz iebildumiem, mēģina panākt mednieku organizācijas. Vēl vairāk – atbalstošos komentāros tiek uzsvērts – ka tikai tā mēs varēšot savus dēlus izaudzināt par vīriem, kas sev gaļu spēs sagādāt un, varbūt, vajadzības gadījumā arī valsti aizstāvēs, ja nu pēkšņi mežā būs jāatšaudās no ienaidnieka. Realitātē medniecība, ņemot vērā pat tikai lētākā gala ekipējuma izmaksas, kā zināms, ir visai dārga izklaide, ko diezin vai piekopj Latvijas iedzīvotāji, kuriem ar gaļas sagādi ģimenei ir kādas problēmas. Un, ja nu tiešām sāktos karš, – personīgi vēlētos, lai mani bērni spētu un varētu, pirmkārt, saglabāt cilvēcību, nevis profesionālu slepkavošanas prasmi…