Atzīšos – neviens sports mani neievelk tik dziļi, lai par to regulāri interesētos, taču darba pienākumi reizēm liek būt klāt pasākumos vismaz kā skatītājam. Tā arī pagājušo svētdienu, ieelpojot spirgto gaisu pie Sēmes ezera, kur notika viens no Ziemeļeiropas rallija čempionāta posmiem, pilnīgi skaidri zināju, ka šodien kādam nepaveiksies. Ne par intuīciju būs stāsts, taču aizdomājos – kāpēc cilvēkiem saulainā svētdienā sevi jāsakropļo? Protams, pārdomas šādā virzienā var būt vienīgi nepopulāras, taču ir svarīgi vismaz sevī kaut ko noskaidrot. Katrā sportā ir savi varoņi, savi upur, un bez sporta cilvēki nevar – mums jāpārbauda savu spēju robežas it visās jomās – vai tas ir masturbēšanas čempionāts Ķīnā vai vienkārši raļļošana pa lauku pagasta ceļiem. Jādomā, teju katrs ir izmēģinājis spēkus kādā no sporta veidiem – sajutis azartu, adrenalīnu un panākumu vai zaudējuma garšu; kā stāsta, sports norūda raksturu un daudzi sportisti vēlāk kļūst par veiksmīgiem skolotājiem vai uzņēmējiem, un tomēr… Nevaru neiepukstēt par visiem tiem riskiem, kas saistās ar profesionālo sportu. No personiskās pieredzes – kad boksā biju pietuvojies pirmajām sacensībām, viens veterāns treniņā smaidot palocīja degunu uz visām pusēm – tam nebija skrimšļa kaula. Tas manī viesa tik dziļas šaubas, ka boksu pametu. Vairākas reizes dzīvē ir bijuši mirkļi, kad saproti, ka esi dzimis laimes krekliņā, un tieši šie mirkļi liek novērtēt dzīvi – izvēlēties mieru, nevis adrenalīnu. Prātā palicis kāds pētījums par sportistu profesionālajām kaitēm – invaliditātes iemesliem. Vai futbolistu vecāki aizdomājas, cik nepatīkamas un paliekošas sekas var atstāt kāju traumas (zinu jaunu puisi, kas pēc ceļgalu operācijas nevar lāgā pietupties, un tie dzelži ceļos visticamāk būs uz dzīvi…)? Vai bokseri zina, cik daudzi no viņiem pensijas gados kļūst par seniliem večukiem? Vai riteņbraucēji zina, ka tā grope sēdekļa vidū izveidota, lai mazinātu prostatas vēža risku – velosportistu problēmu, kam uzmanību pievērsuši pat ražotāji?… Varbūt krietnais karatists Arnis Krauklis vēl dzīvotu, ja darītu ko citu – ja zinātu, ka sasitumi veido iekaisumus, bet tie savukārt paver ceļu virknei problēmu, tostarp – audzējiem… Bet nu – savulaik Vladimirs Lavrinovičs (ne tikai Latvijā cienīts karatistu treneris un mūziķis) manām šaubām atbildēja ar vārdiem: „Labāk vienreiz kā ērglim lidot, nevis mūžu kā tārpam rāpot!” Tāpēc jau sports tā ievelk, ka virsotnes retais sasniedz un bez upuriem nevar – tas ir aizraujoši. Tāpēc rallija fani meklē tos līkumus, kur sportisti, iespējams, kļūdīsies. Piedodiet, mums vajag asinis, ne sekundes… Nokautu, nevis uzvaru pēc punktiem! Vai ne tā!??
Nu un kur tad ir šis rallija atspoguļojums-tak rakstīji par darba pienākumiem.Ja neko nevari izdomāt, tak neraksti visādas muļķības tikai tāpēc, ka Tev jāaizpilda Redakcijas sleja. Mīslītis ne bokseris.
pateikšu vēl baisāku lietu tev- jau piedzimstot jebkuram liktenī ir ierakstīta nāve. Ko nu?
Kā teica mūsu izcilākais joku plēsējs Edgars Liepiņš: nedzīvo,nomirsi!
Tas par tiem ,kuriem jābaidās no visa- no kārtīgas maltītes , no kārtīga malka, no kārtīga rallija un galu galā arī no citplanētiešiem.
Varbūt ir apkopota statistika arī par nesportistu veselības stāvokli un slimību iemesliem? Protams, ka neviens neraksta par to, ka kāds savā dīvānā aptaukojas. Sports ir reāla štelle, kas vieno un iedvesmo, un vienmēr Latvijā tāds bijis un būs.
vai tad tu Dubrovski skola fabulu “erglis un zalktis” nemācījies? Lavriks jau nepateica neko jaunu !