Otrdien bija Mārtiņi – svinības šī vārda īpašniekiem. Bet ne tikai – svētki arī visiem mārtiņbērniem. Ir beigušies rudens darbi un vaļā vērti ziemas vārti. Pagājis veļu laiks un sākas lielā ķekatās iešana. Nezinu, vai latvisku grāmatu un filmu iespaidā, taču itin viegli spēju iztēloties, kā Mārtiņdienu svinēja pirmskara Latvijā. Kupla saime sasēdusi ap garu galdu pie kūpošām kartupeļu un sautētu kāpostu bļodām, saimnieks jau rosās ap zoss cepeti, kamēr saimniece virtuvē rauga, vai medus rausis gana gards izdevies. Bet rijā galds klāts senču gariem. Kad mājinieki paēduši, sākas lielākā smiešanās un lustes – pārģērbšanās un maskošanās. Diemžēl man grūti iedomāties, kā justos tagad, tumšā stundā atverot durvis kādai dzērvei, kazai, lācim, garajai sievai un īsajam vīram, čigānam ar līdzpaņemtu kulīti saldumiem vai, nedod die’s, nāvītei ar izkapti pār plecu. Nudien izbītos. Tik ļoti negaidīti tas būtu.
Helovīnu vakarā gan neviens vairs nebrīnās par ceļā sastaptiem visvisādiem mošķīšiem ar ķirbju galvām. Cilvēki sūdzas, ka šogad tie bijuši īpaši uzmācīgi. Klauvējušies pa vairākiem lāgiem. Pacienāti ar saldumiem, konfekšu papīriņus samētājuši turpat kāpņu telpā. Paldies vietā. Citu gadu, stāsta, bijis vēl trakāk. Iedoti banāni, kas laikam nav garšojuši. Tāpēc tie izsmērēti pa durvīm tiem, kas atteikušies ielaist vai neko nav devuši. Bet tie jau tādi helovīnu jociņi (brīdināja taču!). Protams, daudzi spociņi, raganiņas un mironīši uzvedušies pieklājīgi, bijuši labi audzināti un pat patīkami.
Helovīns nav latvietis, tas ir ķeltu izcelsmes amerikānis. Helovīns nav arī vīrieša vārds, tāpēc tam nav vārda dienas, ko svinēt. All Hallows Eve ir Visu svēto vakars, kas gadu gaitā saīsinājies uz Halloween jeb Helovīnu. Visas vakara izdarības – pārģērbšanās, spokošanās, ļauno garu baidīšana, staigāšana pa mājām – ļoti atgādina mūsu pašu Mārtiņdienu. Tāpēc jo dīvaināk, ka tik aizrautīgi piesavināmies svešas tradīcijas, aizmirstot par līdzīgām savējām.
Pavisam novārtā atstāta Mārtiņdiena gan nav. Bērnudārzos un sākumskolās par to laikus domāts un gādāts. Šur tur ir saorganizēti tirdziņi (iekristu Mārtiņi brīvā dienā, andelēšanās noteikti izvērstos gruntīgāka), pasākumi notiek arī pagastu kultūras namos. Lai nu dieviņš dod spēku Mārtiņam un citu reizi tas tā sasparojas, ka pārspēj Helovīnu!
Man neliekas nekas briesmīgs, ka bērni priecājas šajā tumšajā laikā. Nedomāju, ka tantuki būs pēkšņi ar visu apmierināti, ja pie viņām nāks nevis helovīni, bet ķekatnieki. Bērns ir bērns- kādus esam izaudzinājuši, tādi viņi ir. Ja vecāki un sabiedrība nav ieaudzinājuši uzvedības normas, tad nevajag gausties. Pēc manām domām cilvēks ir vecs tad, kad sāk dzīvot pagātnē, nespēj pieņemt izmaiņas un kļūst par nīgru kašķi. Novēlu visiem nezaudēt dzīvesprieku, spēt piedot un priecāties par bērniem. Tā vietā, lai gaustos par šiem svešajiem svētkiem, ieviesiet savējos- ne tikai skolas vai bērnudārza sienās. Izdekorējiet ārdurvis, iededziet sveces, sagādājiet saldumus, jokojiet un baidiet mazos helovīniņus- izbaudiet šo 31.okt.vakaru arī paši, tad nebūs jānīgrojas par to, ka cits māk priecāties, bet jūs -nē.
Es piekrītu Jums ir jāiet laikam līdzi. Bet tad arī ieaudziniet saviem bērniem pieklājību, ja piedāvā ābolu tad jāpieņem šī velte, ne visos mājokļos būs konfekšu kalni ko piedāvāt…jo varbūt šis ābols būs dots ar vis lielāko mīlestību…
Bērni taču saka “saldumus, vai izjokosim”, tāpēc arī gaida konfektes, cepumus, vafeles, nevis ābolus. Kāda ir mūsu sabiedrība, tādi ir bērni- ja cieņa pret devēju nav ieaudzināta, tad negaidīsim, ka šie bērni izcelsies ar smalkjūtību pret devēja cēlajiem nodomiem. Lai izpaliktu rūgtās pārdomas par to, kāpēc nenovērtē dotos ābolus, dodat končas. Ja nav ko dot, nedodam neko, bet izliekam asprātīgu zīmīti pie durvīm ” Ragana šovakar ciemiņus nepieņem,aizlidoja uz slotas”
Bet stāsts jau nav par tantuku īgnunmu, par nesvinēšanu, bet gan par to, vai labāk nebūtu iet latviešu Mārtiņdienas ķekatās. Tikai tur vajadzīga vecāku līdzdarbošanās un tad tā nereti ir problēma, jo esam slinki, darbā noguruši u.t.t.
Debili asv svetki