Mārtiņam`i gaili kāvu!

Dziedāja senči un, jādomā – svētki tāpēc bija svētki, ka kādam varēja dziesmu piegriezt. Taču nu, kad Saiemā pieņemts likums, kas ļautu nokaut dzīvniekus atbilstoši reliģiskajiem rituāliem, vidējā latvietī most līdzcietība. Mums pat īsti nav nojēga, kur un kādos rituālos varētu izšņakarēt nabaga lopiņu, taču rituāls šķiet visnotaļ ilgstoša darbība, salīdzinot ar to, kādu iedomājamies modernizētu lopkautuvi. Tomēr humānistu iebildes neviens vien sauc par liekulību – vai daudz zinām, kas un kā notiek lopkautuvēs? Kā agonijā trīc pusapdullis ruksis? Kā aizlidot vēlas gripas skartās dējējas, ko dzīvas aprij metāla dzirnas!? Un labs prieciņš esot arī lopu acu šķaidīšana pret sienu…

Jādomā – no tiem, kam līdzīgas lietas vieš riebumu, veģetāriešu ir pavisam maz… Vairāk ir to, kam dūšiņa "slidina sajūgu", ieraugot svaigas asinis, saožot maitas smaku vai tikai kūtij garām pabraucot… Civilizētais gaļēdājs pat atļaujas būt humāns – diskutēt par labturības noteikumiem un humānākām nokaušanas metodēm. Vārdos mēs gribam nošķirt nežēlību no nepieciešamības, taču tā ir tikai glamūrā medaļas puse – nav grūti būt džentlmenim pie viesību galda, daudz grūtāk – uz grimstoša kuģa.
Par to arī stāsts – visi mūsu labie centieni kaķim zem astes, ja pasaules uzlabošanu nesākam konkrēti ar sevi; nesākam ar vienkāršāko – nedari otram to… Tālāk jau paši zināt. Varbūt tāpēc šīs sapņainās runas par nežēlības mazināšanu šķiet samākslotas pasaulē, kur ieradumi nemainās un 2000 gadu laikā tikai 12 minūtes valdījis miers (ja ticēt vēsturniekiem)… Ar ko kaujas lauks no lopkautuves atšķiras? Viss viens, vai lopkautuvē mirst kāds tizlāks par mani vai citā brīdī par kaujamu āzi topu es pats – citu izredžu jau nav, ja vēlmes stiprākas par līdzcietību…