Mans suns – tava problēma?

Nesen kļuvu par suņa saimnieku ar visām no tā izrietošām sekām. Pavērās pavisam jauna prieka un, ja godīgi, arī iepriekš nenoskārstu problēmu pasaule. Nevar vairs šā tā modinātāju no rītiem dancināt un lielo izraušanos no gultas atlikt “vēl uz piecām minūtītēm”. Nē, suņu jaunkundze ir gana cietusies un viņai vajag tagad un tūlīt – no brīža, kad peļķīte istabā, līdz atvieglinājumam zālītē nereti šķir vien pāris sekundes. Tādēļ nesapīties pašam savās kurpju auklās ir tiešām būtiski. Tad jau vēl tā visa krāmēšanās ar “kaku maisiņiem“, atrunāšana no kāpšanas gultā vai tādas skaļākas parunāšanās istabā, vismaz kamēr dzīves telpa jādala ar citiem daudzdzīvokļu nama iedzīvotājiem, un daudzi citi suņaudzināšanas prieciņi. Kā padodas? Ar Dievu uz pusēm, bet nu cenšamies ļoti…

Kāpēc šāds garš ievads? Neba, lai kaut kā lielītos, bet drīzāk brīdinātu, ka izšķiršanās par labu sunim ir ļoti nozīmīgs lēmums – teju kā jauna bērna ienākšana ģimenē un pat vairāk, jo, atšķirībā no bērniem, kuri, kā visi ceram, reiz kļūs pieauguši un patstāvīgi, suns (kaķis, kāmis, jūrascūciņa un citi zvēri) būs līdz mūža galam atkarīgi no sava saimnieka. Un kāds viņš būs (tāpat kā ar bērniem) – tas cieši saistīts ar mūsu varēšanu vai, tieši pretēji, nevarību un nezināšanu, kā konkrētais dzīvnieks audzināms un kā – uzturams.

Ar rezultātiem mēs saskaramies vai ikdienas. Nu, piemēram, ziņās no dzīvnieku patversmes, kur uzzinām, cik atkal savā vaļā aizskrējuši vai pamesti suņi (neviens viņus nemēģina meklēt) nonākuši pašvaldības un līdzcilvēku labdarības tiešā atkarībā. Tāpat ar apskaužamu regularitāti esam liecinieki un, spiestā kārtā, arī vidutāji dažādos konfliktos, kuros iesaistījušies kaimiņi un viņu suņi. Kāds nobadināts, kāds sakosts vai nobaidīts un, ai, cik daudzos gadījumos būtu līdzēts (konflikts atrisināts), ja daži suņu saimnieki uz brīdi aizdomātos, ka viņu dzīvnieks – viņu rūpe, nevis visas sabiedrības kopēja problēma. Nez vai reizēm novēroto negatīvo attieksmi un neiecietību pret četrkājainajiem varēs mainīt un dažādus konfliktus atrisināt, ja citi – nu tie, bez suņiem – būs spiesti staigāt pa piegānītiem pagalmiem, klausīties nakts gaudošanā vai arī baidīties, ka kāds pamatīgs suņu sugas dzīvnieks neizlec no tuvējiem krūmiem. Saimnieka izkliegtais: “Viņš nekož!” ticiet man, šādos gadījumos nestrādā…