Magones, tauriņi, vējš…

Mēģināsim uzburt šādu vīziju! Šodien – pirmdienā, kad, nikni bungodams pa palodzi, lietus aumaļām vien gāžas pār mājām, laukiem, tīrumiem, mežiem – tas daudziem droši vien nebūs viegli. Pieļauju, ka dažiem tas šķitīs absolūti bezjēdzīgi: sak, kāda te lirika, kad, apslīcinājis pusi Latgales, nerimstošais lietus ķēries Kurzemei klāt?! Visa diena, visa pasaule ap mums šobrīd ir viens vienīgs slapjums un drēgnums.
Un tomēr… pavingrināsimies! Tas attīsta tēlaino domāšanu un līdz ar to – bagātina indivīda personību.

Tātad! Katrs esam redzējuši Dabai veltītos dokumentālo filmu kadrus, kur visi procesi redzami palēninājumā: kā magones pumpurs – līdzīgi divām zaļi pūkainām plaukstiņām – paveras, un no tā izspraucas maza, koša, zīdaina un ļoti saburzīta strēmelīte. Viena, tad otra, pēc tam – vēl un vēl, līdz zieds atveras pilnībā, un vidiņa samtaini melnā acs pārsteigti veras debesīs un pasaulē. Vēl mirklis, un – magoņu košie brunči jau bezrūpīgi, brīvi un atraisīti plīvo visos vējos. Tā, lūk, ir Māksla!
Ar tauriņiem ir līdzīgi: arī tie savus spārnus – krociņu pa krociņai, raibumiņu pa raibumiņam – pacietīgi izloka ārā no sastingušās, atmirušās kūniņas. Visskaistākais ir mirklis, kad, savus Iedvesmas spārnus iztaisnojis, tauriņš – viegls un priecīgs – dodas pasaulē: ziedu pļavās, savas dzīves viskrāšņākajā vasarā. Gluži tāpat rodas un ļaudīs iziet arī Dzeja!
Savukārt vējš šobrīd ir tas, kas rada Mūziku, skaņas, kas mūs apņem un ir visur. Kluss prieks – lakstīgalas dziesmā pavasaros. Mīlas lirika – smilgu čukstos, tām saskaroties vasaras tveicīgajās pļavās. Darbīgums – bišu zumēšanā liepziedos un viršos. Mājīgums – gaišā un siltā istabā kopā ar saviem mīļajiem klausoties vēju auros rudens vētrās, lietus brāzmainajās šaltīs logu rūtīs. Varenā Dabas simfonija ir tikpat krāšņa un tikpat nepieciešama ikvienam, kā magones zieda atvēršanās brīnums, kā tauriņa piedzimšanas noslēpums. Tas viss – pamanīts un ieraudzīts – paliek mūsos. Ierakstās mūsu atmiņā, paliek dvēselē. Pasaules norišu nemitīgā, konsekventā mainība ir daļa no tā, kas mūs ikvienu bagātina, palīdzot uzturēt možu prātu un jūtīgu dvēseli.
Dzīve ir skaista, pateicoties Dabas procesu un cilvēka radošuma mijiedarbībai (Par to varēja pārliecināties ikviens, kam bija iespēja aizvadītajā sestdienā apmeklēt ikgadējos „triju Mūzu satikšanās svētkus”– mākslinieku grupas izstādes atklāšanu, kurā skanēja arī dzeja un mūzika). Mēs paši esam tie, kas radām! Gan svētkus, gan ikdienu – gan sev, gan līdzcilvēkiem. Tie ir brīži, kad mūsos notiekošais ir nozīmīgāks par to, kas notiek aiz loga, jo mēs taču zinām: magones, tauriņi un vējš bija, ir un būs!