Latviešu valodā diemžēl nav tik kodolīga izteiciena, lai raksturotu ne reizi vien pārbaudītu patiesību, ka kaut ko sagraujot – vai tā būtu ēka, uzņēmums vai politiskā iekārta – daudz saprašanas nevajag. Āmuru rokā un tik uz priekšu, pilsoņi, taisīsim revolūciju! Tomēr, lai pēc tam uz drupām atkal kaut ko uzbūvētu – vai tā būtu laulība, ražotne, vai jauna valsts iekārta – ar brutālu pārspēku vien nepietiek. Un Latvijā par to, manuprāt, nevienu nebūtu jāpārliecina – dzīvi piemēri vai uz katra stūra!…
Kaut vai nesen uzvirmojušās kaislības ap Uzvara laukumu Rīgā, par kura nojaukšanu un pārveidošanu, "kā tas vēsturiski paredzēts", sākta parakstu vākšanas kampaņa. Viens no iemesliem, kā to raksturo iniciatīvas autors, šī brīža izskatā laukums "rādot izkropļotu ainu par Latvijas valsts vērtībām gan tūristiem, gan Latvijas skolēniem". Nu, protams, mainās laiki, mainās objektu, tai skaitā pieminekļu, simboliskā nozīme. Acīmredzamākais piemērs – Brīvības piemineklis, pie kura ziedus nolikt vēl pirms nieka pārdesmit gadiem būtu teju sodāms akts, bet šobrīd tā ir katras ārvalstu amatpersonas vizītes un valsts svētku neatņemama sastāvdaļa. Savukārt par Uzvaras pieminekli… Jā, nojaukšana jau droši vien nekādas grūtības neradītu. Nav jau ne Skrundas lokators, ne atomreaktors. Arī starptautiska ažiotāža garantēta, jo "diskriminētajiem" atkal radīsies iespēja pakaukt uz Austrumu pusi un sūtīt depešas Rietumu virzienā. Ar savu vēlmi graut faktiski jau vienkāršam, mākslinieka apstrādātam akmens gabalam, kas tikai reizi gadā tiek īpaši lolots, noteikti papildu nozīmi, svarīgumu sagādāsim.
Rosinājuma autori uzskata, ka monuments liedz mūsu bērniem Tēvzemes mīlestību mācīt. Nu jā, bērnu mērķtiecīga skološana, iejūtīga audzināšana nav vienas dienas darbs… Bet nograut pieminekli – sava laika liecinieku – tam gan daudz laika un prāta nevajag…
*Graut vieglāk nekā uzcelt
