20. janvārī ir Barikāžu aizstāvju piemiņas diena. Atceramies tos 700 000 drosmīgos, kas 1991. gada janvārī pulcējās Vecrīgā uz barikādēm, lai aizsargātu stratēģiski svarīgus objektus no iespējamā padomju bruņoto spēku uzbrukuma. Sērojam par tiem, kas apšaudē pie Iekšlietu ministrijas zaudēja dzīvības.
Pēkšņi iešāvās prātā – kā ar karogiem šai dienā? Vai tie jāizkar? Un kādā noformējumā – svētku vai sēru? Ielūkojos mūsu pašu veidotajā «Tukuma Neatkarīgo Ziņu» mēnešu kalendārā – nav nekādas norādes. Tad jau nē. Izšķirstīju visu kalendāru un gadā saskaitīju 12 karogotas dienas, piecas no tām sērojošas. Noteikti ir cilvēki, kuriem visas šīs dienas patiešām ir nozīmīgas un karoga izkāršana ne tikai pie valsts un pašvaldību, bet arī pie privātmājām ir viņu iekšējo sajūtu ārēja izpausme. Liela daļa iedzīvotāju ar viņiem vienkārši solidarizējas to notikumu atceres reizēs, kas pašu pagātnē pēdas nav atstājušas. Taču diezgan daudzi ir tikai likumpaklausīgi un nereti karogu izkar, pat nezinot, kāda svētku diena svinama vai sēru diena atzīmējama, vienīgi bailēs no soda naudas.
Bet ir vēl citi gadījumi. Manu draugu Mārītes un Ulda vārda dienās (25. marts un 4. jūlijs) ciemiņus sagaida pie ģimenes mājas plīvojošs karogs ar obligāto melno lentīti. Tad nu pārņem tāda mazliet dīvaina sajūta: no ārpuses sēras, iekšpusē – līksmība. Tomēr neesmu dzirdējusi viņus par to žēlojamies. Vecos un nevarīgos cilvēkus, kuru spēkiem valsts simbols kļuvis par smagu, gan. Tāpat kā tos, kuri dažādu apstākļu dēļ atrodas prombūtnē un karoga izkāršanā spiesti lūgt kaimiņu vai draugu palīdzību.
Juriste Solvita Olsena, kam par karoga neizkāršanu likumā noteiktajā dienā piemērota administratīvā atbildība, Satversmes tiesā iesniegusi sūdzību, uzskatot, ka apstrīdētās normas pārkāpj viņas tiesības uz vārda brīvību. Atzīšos, arī man tīkamāka liktos savu uzskatu nepiespiesta izpausme. Līdzīgi, kā tas ir ar Lāčplēša dienā namu logos iedegtajām svecītēm, kas tik ļoti sasilda sirdi, ka viss sakrājies rūgtums nolīst pār vaigiem, atstājot vietu vien mīļumam…
Patiesībā tā lentīsu būšana drusku neizprotama. Kādēļ vienkrārši valstij nozīmīgas dienas nevaram godināt ar vienkāršu valsts karoga izkarināšanu bez ‘noskaņu’ lentīsu rotājumiem? Pirmkārt,patasti kāds izmisis pilsonis, kam mājās nav atbilstošas krāsas lenta, piestiprina pie karoga kādu pērno, cauro “sieru” pāri, otrkārt nesaprotu – vai, piemēram, kādā upuru piemiņas dienā visai nācijai vajadzētu sērot un raudāt vienam otram uz pleca? Izrādam cieņu ar valsts simbolu, staltu stāju un augstu paceltu galvu, un melnās lentas lai paliek zeķu atvilktnē. Manuprāt gana loģiski, turklāt gan Uldiem, gan Mārītēm nebūtu tā rūgtuma piegarša, ka viņu svētkos sēru lentas pilsētu rotā.
Tā jau ir ,ka karogu izkarinām visupirms likumpaklausības dēļ un tikai pēc tam pārliecības dēļ.
Šinī jomā ne par soli neesam tikuši prom no padomju obligātuma.
Paši taču zinām ,cik čakla ir mūsu policija karogu lietā, jo tai visvieglāk sodīt likumpaklausīgos un tie likumpaklausīgi samaksā sodus.
Toties mēs visi zinām ,cik vārga ir policija pret bomžiem ,kuri piecūko un piesmirdina sabiedriskās vietas.
Pajautājiet Tukuma slimnīcas uzņemšanas nodaļas personālam par bomzi Borisu ,kurš apsēdis šo vietu aukstajā laikā.
Atkal var piekrist, par karogu neizlikšanu policija patiešām naska, bet kas attiecas uz citām lietām, tad atradīs vairākus iemeslus, lai sevi attaisnotu, kāpēc nesodīt un nelikties ne redzam.
Atcerēties no galvas to karogu izkarināšanas grafiku ar 12 dienām nav joka lieta, bet vecākās paaudzes cilvēkiem klāt nāk vēl padomju laikos galvā ”iedzītās” 8 dienas.
Tad kā var nesajukt tanī Ķīnas ābecē ar tiem karogiem.
Tāpēc iesaku pavisam vienkāršu metodi kā šo problēmu atrisināt un arī galva būs pasargāta no liekas informācijas par datumiem un notikumiem.
Metode ir vienkāršāka par vienkāršu,kad no rīta piecelieties un atvelciet logiem aizkarus,tad paskatieties uz kaimiņu mājām.
Ja kaimiņu mājām izkārti karogi ,tad drošu roku pildiet savu pilsoņa pienākumu un izkariet karogu.