Lietus laika pārdomas

Ir tāds maigs laiks – lietus vēl nesaldē un ūdenī ar var ielīst… Īstais laiks iedomāt, kā tad labāk – laisties pa straumei vai spirināties uz to pusi, kur kādi labumi gaida. Nu, lūk, kad jau tā straume tā neglauda un savi zemūdens akmeņi ceļā gadās, tad – jā, gribi – negribi ieprātojies par likteni. Viens vīrs man teica, ka liktenim jābūt – citādi pareģu un zīlnieku nebūtu. Bet bijuši taču – Finks, Zilā kalna Marta, Vanga un tamlīdzīgi. Un var jau tā praktiski palūkot – cilvēks taču redz, kas skudru ceļā gaida, tāpat, kazi, Dievam viss – katra tārpa, cilvēka vai vīrusa ceļi zināmi un tādā skatījumā mūsu ceļš ir mūsu liktenis…

Bet ir arī stāsts (un tas nāk no indiešu mitoloģijas), ka liktenis piepildās vien tad, ja peldam pa straumei – ja nepretojamies, darām to, kas no mums tiek sagaidīts. Bet – ja iekšēji maināmies, mainās arī mūsu vērtības, mērķi un tātad – liktenis. Dzirdēta gan arī tāda atziņa: tikai tad, kad būsi darījis visu, kas tavos spēkos, lai sasniegtu cerēto, tu ieraudzīsi likteni… Atziņa ar zemtekstu, ka grozies, kā gribi, no liktens neizbēgsi.

Protams, ne mazums ļaužu liktenim spītējuši – vai ne tāpēc kari un ģimenes strīdi notiek? Vai ne tāpēc māksla ar absurdu rotaļājas – dari bezjēdzīgo, dari nesaprotamo – sajauc liktens kārtis!? Jā, pie kārtīm varam palikt – ik mīļu mirkli jāizdara kāda izvēle. Dzīve var apmest kūleni – tu vari atjēgties ratiņkrēslā, tu vari laimēt loterijā, tu vari mērķtiecīgi nodzerties vai stāties partijā un kandidēt vēlēšanās… Ja padomā – ko tik visu tu nevari!? (Lūk, latviešu gramatikas savādā forma!) Visa pasaule vaļā – piepildi sapņus, tikai – jo vecāks kļūsti, jo vairāk apzinies savu iespēju robežas vai… Varbūt negribēšanu? Vai Dieva ziņā arī tavs gribēšanas – negribēšanas pulss? Bet, ja viss ieplānots, tad kam Sargeņģeļi?… Kam astrologu ieteikumi?

Nu, mīļie lasītāji, ko teiksiet par iepriekš nolikto? Var apiet, izvairīties vai – kā?…