Pagājuši 33 gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Nereti dzirdam runas par to, ka nekas nav mainījies, ka valsts labklājība nav augusi. Te gan gribētos šai neapmierinātībai oponēt. Darba algas ir augušas, laukos redzamas jaunas fermas, sakoptas, skaistas lauku sētas. Gan mazas, gan lielākas Latvijas pilsētas ir sakoptas, tērptas košā ziedu rotā. Ne viena vien pašvaldība savu artavu ir atvēlējusi muzeju, dabas objektu, piemiņas vietu sakopšanai. Ir arī turīgi uzņēmēji, kuri ziedo labdarībai. Par to varam pārliecināties ne tikai Tukumā, bet arī visās kaimiņpilsētās. Visās ir, ko redzēt, par ko priecāties.
Varētu piekrist, ka patiešām mums vēl daudz lietu nav ne tuvu tam, kā būtu jābūt, ka politiķi apzināti, vai dažkārt arī neapzināti ir pieļāvuši kļūdas. Un tomēr ļoti gribas cerēt, ka oligarhu laiki, kad valsts dzīve un arī politika tika pakļauta dažu buldozeristu biznesam Latvijā, vairs neatgriezīsies un politiķi godprātīgi varēs strādāt un jau strādā katrs savā jomā. Protams, arī šīs valdības darbā ir kļūdas un kritizējamas lietas, bet jāapzinās arī tas, ka šai valdībai nākas pietiekami daudz labot to, ko iepriekšējās sastrādājušas. Un te diemžēl varam runāt gan par autobusu pārvadājumu un ceļu būvnieku karteli, lielākiem un mazākiem korupcijas skandāliem; atkritumu apsaimniekošanas, medicīnas, izglītības un vēl citu jomu problēmām.
Bet ir taču skaidrs, ka visas lielās lietas sākas no pavisam maziņām, tai skaitā no mūsu – katra iedzīvotāja, katras lielāka vai mazāka uzņēmēja vai darbinieka godprātības un attieksmes vienam pret otru un savu darbu, ko tā prasām arī no politiķiem…
Pirms pāris nedēļām man vajadzēja nopirkt jaunu kārbiņu ar Riņķa ziedi. Biju piemirsusi par kādreiz dzirdētām peripetijām ap autortiesībām un jauno ziedes nosaukumu «Evija». Pareizāk, domāju, ka visi strīdi par autortiesībām jau norimuši un nokārtojušies. Iegāju aptiekā un palūdzu ziedi «Evija». Tur, ne vārda nesakot, man iedeva kārbiņu, es samaksāju. Mājās sāku pētīt un pamanīju, ka šī ziede tāda kā savādāka, nekā tā, kas man bija iepriekš. Un ieraudzīju, ka šī ir nevis vienkārši ziede «Evija», bet gan «Evija – Bite». Tad nu sāku meklēt internetā un atradu, ka pie mums joprojām var iegādāties trīs dažādas ziedes «Evija»: jau minēto «Evija-Bite», īsto Riņķa ziedi «Evija» un «Evija Valgunde». Apskatīju arī «Evija-Bite» ražotāju – SIA «Deiro» – interneta mājas lapu, kur piedāvāti dažādi interesanti produkti, bet negodīgā nosaukuma patapinājuma dēļ vairs netīk tiem pievērsties. Sazinājos arī ar ziedes «Evija» receptūras mantinieci, kas ir ziedes izgudrotāja Edgara Riņķa meita Evija. Un, kā nojautu, viņa ar šo negodīgo konkurenci un pircēju maldināšanu ir samierinājusies, vien pastāstīja, ka Tukumā īsto Riņķa ziedi varu iegādāties dabas produktu veikaliņā Elizabetes ielā. Spriežot pēc publikācijām citviet presē, «Evija Valgunde» ražotājs ignorēja E. Riņķa tiesības uz izgudrojumu un tiesvedības ceļā brīnumainā kārtā panāca tiesības ziedi ražot, nemaksājot par autortiesībām. Domāju, ja tiesvedības notiktu pašlaik, tad tiesas nolēmums droši vien būtu citāds. To pašu varētu attiecināt arī uz citām jomām, piemēram, stādaudzēšanu, Latvijas selekcionāru augļu kociņu, labības sēklaudzēšanu, krāšņumaugu šķirņu pavairošanu. Kad par to pirms kāda laika interesējāmies Valsts Augu aizsardzības dienestā, mums atbildēja, ka Latvijā neesot, kas uzrauga to, vai attiecīgās šķirnes pavairotājs maksā arī noteikto summu par autortiesībām selekcionāram. Bet lai atceramies, kāda sašutuma vētra izcēlās tad, kad Latvijas Autoru apvienība sāka interesēties, vai autortiesības tiek maksātas par mūzikas atskaņošanu, jo bijām pieradināti, ka autoram par viņa darbu nekas nepienākas… Nesen bija TV sižets, ka literatūras pirāti apzaguši sešus līdz astoņus tūkstošus autoru par sešiem miljoniem eiro, bet 12 gadu laikā par to ierosinātas… tikai divas krimināllietas…
Visu šo apkopojot, iznāk, ka gandrīz mēs katrs tīši vai netīši, gribēti vai negribēti esam saskārušies vai pat kā nebūt iesaistīti līdz šim pie mums nesodītā pārkāpumā – autortiesību zagšanā. Lai cik maigi gribētos izteikties, – nekā citādi to nenosauksi. Un šī jau nav vienīgā joma, par kuru šādi varētu runāt. Tikmēr, kamēr samierināsimies ar negodīgu konkurenci, korupciju, zagšanu, meliem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un citām negatīvām parādībām un, iespējams, pat paši tajā iesaistīsimies, tikmēr arī Saeima un valdība būs tāda, kādi esam mēs paši, jo paši taču to tādu ievēlam. Tāda nu ir mūsu sabiedrības vidējā temperatūra.
