Jānītis, kā vēsta tautasdziesmas, ir vai nu pakārts ozolā, vai pavadīts līdz “viņam kalniņam” vai “jūriņas robežai”. Par vasaras pilnbrieda svētkiem atgādina vien vīstošo Jāņuzāļu smarža, sasmeltā enerģija un… tukšās pudeles. Tās, atbrīvotas no dievišķās dziras, var aiziet pa tukšās taras prozaisko ceļu uz konteineru vai pieņemšanas punktu, bet radoša saimnieka rokās var arī turpināt sakrālo misiju, kļūstot par gaismas turētājām – lampām, svečturiem. Igaunijā pudeles nākamā dzīve ir daudz paredzamāka un vienveidīgāka, jo tur jau ilgstoši pastāv depozītu sistēma.
Tā kā igauņiem alus dzeršana arī ir viena no Jāņu dienas (Jaanipäev) tradīcijām, tad jāpieņem, ka daudz pudeļu ar grādīgo dziru no Latvijas aiztraucies arī Igaunijas virzienā, jo Valkā, piemēram, igauņu alus darītavas «Saku» alus «Karl» kaste maksājot 11,99 eiro, bet pašā Igaunijā – 25 eiro (janvāra ziņas). Bet šie laikam būs pēdējie Jāņi, kad grādīgā upes straumēm plūdīs uz Igauniju, jo Igaunijas parlaments, sapratis, ka ar vietējo alkohola patērētāju palīdzību stutēt Latvijas ekonomiku nav diez ko izdevīgi, pieņēmis likumu, kas paredz no 1. jūlija par 25% samazināt akcīzes nodokli daļai alkoholisko dzērienu. Latvijas puses pārstāvju reakcija uz šo lēmumu atklāja interesantus faktus. Pirmkārt, lētais šņabis nav vis cilvēku degradētājs, bet gan tūrisma industrijas pamatakmens, plašāka redzesloka pavērējs. Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, parādot lēto grādīgo dzērienu potenciālu, ir teicis: “Lētais šņabis simts reizes labāk par jebkuru tūrisma reklāmas kampaņu uz Latviju atvedis tūkstošiem igauņu un somu, kas dodas aizvien dziļāk Latvijā.” Lai nenodomātu, ka tikai zildeguņi ceļ Latvijas pierobežas ekonomiku, tiek dots aizkustinošs piemērs, kā Tartu Universitātes profesors reizi mēnesī Valkā nopērk sev dārgu viskiju, bet sievai – šampanieti un pārējo laiku pavada, aplūkojot Latviju. Tātad tiem igauņiem, kas mēdz iedzert grādīgo, pēc Igaunijas parlamenta nodevīgā lēmuma nebūs vairs nekāda iemesla iepazīt Latviju.
Otrkārt, ir atklājies fakts, ka arī valdības vīri mēdz šo to noklusēt vai piemirst. Tā Latvijas premjers Kariņš apgalvo, ka Igaunija pārkāpusi vienošanos, kas ļaujot Latvijai pakāpeniski palielināt akcīzes nodokli. Bet Igaunijas valdības pārstāvis norāda, ka tā esot kļūdaina informācija, ka šāda vienošanās nepastāvot.
Treškārt, ja jāizšķiras starp alkohola lietošanas samazināšanu un peļņas gūšanu, tad uzvara lai tiek pēdējam faktoram! Latvijas premjers izaicinājumu ir pieņēmis – lai noturētu kaimiņu interesi par Latviju, par 15% arī Latvijā tiks samazināts akcīzes nodoklis stiprajam alkoholam. Kur tad paliek apgalvojums, ka akcīzes nodokļa celšana ir veids, kā atturēt tautu no pārmērīgas alkohola lietošanas?! Ja Latvijas budžetam jāatvadās no 100 miljoniem eiro, tad morālas dabas jautājumiem vairs nav vietas! Tā kā kaimiņu apdzirdīšana pierobežā taisa ekonomisko uzrāvienu, jādara viss, lai šo naudas reni noturētu. Taisnība Kariņam – Igaunijas pārstāvji varēja vismaz morāli sagatavot faktam, ka tā igauņu govs, ko tik cītīgi slauca Latvijas pierobežā, tiks aizlaista ciet. Kā turpmāk stutēt Valkas ekonomisko uzrāvienu? Par ko labot ielas?
Igauņu rīcība nav prātīga. Kāpēc bojāt tik smuku statistiku, kas rāda, ka alkohola patēriņš Igaunijā 2018. gadā sasniedzis desmit gados zemāko līmeni? Varēja būt labi abiem: viņiem – statistika, mums – pierobežas Veiksmes stāsts.
Kāpēc Vineta vairs neraksta?