Uz nacionālo pašnicināšanu kārie ļaudis reizēm mēdz teikt, ka latvieša mīļākais ēdiens esot cits latvietis. Sadzīvē latviešu garīgo kanibālismu neesmu pamanījusi, gluži otrādi – man šķiet, ka Latvijas iedzīvotāju prasme sadarboties, palīdzēt cits citam pat drupina Latvijas saimniecisko sistēmu – tirgus ekonomiku.
Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka kapitālismā par maksu var nopirkt jebkuru pakalpojumu. Tā jau arī izrādījās, bet liels bija mans pārsteigums, kad konstatēju, ka kapitālisms man nav pa kabatai un esmu palikusi ārpus sistēmas.
Pie šāda skumja slēdziena nonācu pagājušās svētdienas novakarē uz Kuldīgas-Tukuma šosejas, kad meklēju izeju no kļūmīgas situācijas – viens no manas mašīnas diskiem brauciena trakumā bija šķīries no sava gumijotā ietērpa. Lai arī tiesības esmu ieguvusi godīgā ceļā, man tomēr nebija pārliecības, ka pati saviem spēkiem spēšu riteni nomainīt. Cerēju, ka mani glābs kāds Kuldīgas auto serviss, kas steigšus trauksies uz notikuma vietu, ja ne aiz vēlmes palīdzēt, tad vismaz tāpēc, lai nopelnītu. Divi telefona zvani kliedēja manas ilūzijas. Jā, nopelnīt servisi gribēja gan, bet es nebiju gatava maksāt 200 eiro par auto evakuatoru, kas manu mašīnu nogādātu Tukumā. Riteni nomainīt abu servisu pārstāvji atteicās – neesot sīkas vaļas. Manas izjūtas varētu raksturot ar vārdu kultūršoks – kapitālisms bija pārsviedis mani pār bortu, manas problēmas šo sistēmu neinteresēja.
Tad – kā pasakā – parādījās jauneklis baltā zirgā, tas ir, gaišā mašīnā, un piedāvāja palīdzēt (pats piedāvāja, mēs nestopējām!). Viņš klusēdams padarīja darbu, strikti atteicās no atlīdzības naudā un aizbrauca, meitām atstādams priekšstatu par ideālu vīrieti, bet man – domu, ka vienīgais, uz ko mēs varam paļauties, ir mūsu līdzcilvēki. Un vēl – tirgus diktētajā sistēmā atsevišķi pakalpojumi nav izdevīgi tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāji ir prasmīgi, strādīgi, izpalīdzīgi un viņi patstāvīgi, bez sistēmas palīdzības, prot tikt galā ar problēmām.