Šie vārdi, kas apliecina vispārzināmu patiesību, diezgan bieži izskan brīžos, kad ir kāds politiski, ekonomiski vai emocionāli izšķirīgs brīdis un kad ir svarīgi likt sabiedrībai ieklausīties. Daudziem šie vārdi uzreiz ienāk prātā tieši tad, kad runājam par dabas sargāšanu, jo itin bieži ir tā, ka no vienas puses rakstām jaunus normatīvos aktus un sitam pie krūts, ka esam gatavi sargāt savas Latvijas dabu, tā sakot, ‘’līdz pēdējam vīram’’, tai pat laikā tik bieži redzam, cik vārdi un likumi ir tālu no īstenības.
Par to bija jāaizdomājas arī vakarā, kad Jaunsātu pagasta iedzīvotāju konsultatīvās padomes sēdē atkal tika skarta karjeru problēma, konkrēti, ka, dzīvojot nemitīgos putekļos un braucot pa vienu ceļu ar smagajiem grants vedējiem, tā vien gribas izvēlēties pat ne citu ceļu, drīzāk, – citu dzīves vietu… Jo nekāds – ne saimniecisks, ne lopkopības, ne ar tūrismu saistīts – bizness te nevar notikt; lai kā arī gribētu ar savu veikumu lepoties, pa putekļiem un bedrēm tikai ļoti liels mīļotājs dosies skaistuma meklējumos…
Līdzīgs stāsts ir par Slampi, kur tā saucamā Lielā ciema teritoriju diez vai var saukt par dzīvošanai pievilcīgu vidi, jo tur ir karjers pie karjera, karjers aiz karjera un karjers karjerā, un tā desmitiem, nē, drīzāk jau simtiem hektāru platībā. Vai jābrīnās, ka cilvēki pārdod īpašumus un pārceļas?! Laikam jau nē, jo ar patriotiskumu vien dzīves kvalitāti nodrošināt nevar, bet tieši šo kvalitāti rada vide bez rūpnieciski/saimnieciskiem trokšņiem, bez riska nonākt aci pret aci ar grantsvedēju, kas S veida līkumu izbrauc iespējami taisnāk, īpaši nerēķinoties ne ar gājējiem, ne riteņbraucējiem, ne vieglajām automašīnām. Jo – tas ir bizness – laiks ir nauda, un izvestās tonnas ir nauda…
Un, lūk, te nonākam pie skatījuma no citas puses. Visdrīzāk, viss vai liela daļa no šajos karjeros, īpaši jau Jaunsātos, izraktā nonāca uz nu jau asfaltētā Zantes ceļa, arī uz tā paša Jaunsātu ceļa, kam tika veikta dubultā apstrāde, un vēl uz citiem ceļiem, kuru sakārtotību vēlamies baudīt un ar ko saistām lielas attīstības iespējas. Bet – lai no karjera izraktā smilts un grants nonāktu līdz šiem ceļiem, kā par nelaimi tā visbiežāk tiek vesta pa ceļu, kas šādam mērķim nav piemērots. Kāpēc? Kā jau slejas sākumā minēju – putekļi, bedres, dubļi ir nieks daudztonnu smagajam, bet šie ceļi nav uzbūvēti tikai priekš tiem. Arī iedzīvotājiem, sabiedriskajam un skolēnu transportam, kas šajā cīņā paliek zaudēji vai vismazāk uzklausītā puse…
Risinājums?! Piemēram, Kuldīgas novads savā līdz 2025. gadam noteiktajā teritorijas plānojumā bija noteicis, ka karjera pievadceļi, ja tie šķērso vai piekļaujas dzīvojamās apbūves teritorijām, izglītības un/vai ārstniecības iestādēm jāparedz ar asfaltbetona segumu. Lūk, atbilde! Ir pašu valdība, kas padomā arī par saviem iedzīvotājiem, ne tikai par ātrā biznesa uzņēmumiem.
Bet visā šajā ir arī trešā puse. Neba jau kāds granti sāk rakt tāpat vien – aiz gara laika un bez dokumentiem. Protams, gan jau ir arī tādi, bet kopumā ir vajadzīgas gan Valsts vides dienesta licences, gan pašvaldības atļaujas, un šajos dokumentos taču visu pušu atbildība ir atrunāta, tikai nezin kāpēc iedzīvotāji arvien paliek ar savu problēmu vieni paši un kā muļķi zvana un lūdzas, lai taču kāds ieklausās. Te pašvaldība netiek galā ar savu ceļu vai atrunājas, ka brauktuve pieder valstij. Bet kam cilvēks maksā nodokļus, piemēram, par zemi?! Pašvaldībai, – un maksā arī par tiem smilšu piebērtajiem laukiem… Protams, arī Valsts vides dienestam nenāktu par ļaunu palūkoties, cik lieli ir šie rakšanas apjomu un par ko pārvēršas karjeru skartas teritorijas… Ja reiz par Latvijas vidi un dabu runājam…
