Šīs rindas top saulstāvju otrajā dienā, kad visa nakts pavadīta pie ugunskura Kurzemes augstākajā kalnā – starp deviņžuburu, 12 un pat 15 žuburu liepām. Kad saullēkts sagaidīts pie rāmi šalcošas jūras, kas tieši šajā naktī izstaro gan rāmu mieru, gan varenu iekšējo spēku, kā visnemainīgāko no savām īpašībām vēl un vēlreiz apliecinot mūžīgo mainību…
Uz galda vāzē rāmi staro margrietiņas un istabu piesmaržo kalmes no Sēmes pakalniem un ūdeņiem. Līdzās dažiem kādā Jūrmalciemā saudzīgi noplūktiem niedoliem. (Ir dzirdēta teiksma par to, ka senatnē, kad latvieši bija pasaulē daudzviet pazīstami kā laimīga un vieda tauta, niedoli auguši gar visu mūsu zemītes smilšaino jūras krastu. Un tad, kad niedoli atkal augs gar visu Latvijas jūras robežu, mēs atkal būsim laimīga un vieda tauta. Jā, un arī godīga, un pārticīga! Jo neviens no šiem priekšnoteikumiem nedarbojas viens, un negarantē mums nevienu no šiem apsolījumiem…) dzirkstī Tumes zemnieka tīruma malā salasītās rudzupuķes. Krūzē smaržo karsta svaigu vībotņu tēja, un man, mazliet cīnoties ar miegu, gribas vēl un vēlreiz atgriezties nupat piedzīvotajā šīs zaļās pasaules miera valstībā: ieelpot ”mošķus aizdzenošo” ugunskura dūmu smaržu; ar lūpām izgaršot jūras smilšu un ūdens sāļuma kokteili; ilgi un klusi, pārsteigumā dobji pukstot sirdij, vērot pasakaini skaista aļņa rīta brokastis leknu zāļu pilnā izcirtumā šosejas malā… Skats ir tik brīnumains, ka bail pat acis samirkšķināt! Un vēl, un vēl… Laikam jau taisnība tiem, kas teic, ka vībotne esot maģisks augs: ar sirdi un dvēseli – ne vien ar acīm un ausīm – ieskatoties un ieklausoties pasaulē, kas mums apkārt, paplašinās arī mūsu iekšējā pasaule! Mūsos nemanāmi ienākušais dvēseles miers pateicas par šo mirkli – par aļņa uzticēšanos cilvēkam, par sajūtām, ko tik dāsni sniedz daba: krāsu tūkstoš niansēm, balsīm, kas šonakt ir gan labestības un rāmuma, gan dziesmu prieka un sirds gaviļu pilnas.
Un tieši šajā brīdī atceros kādas priekpilnas kundzes sacīto: uzrakstiet avīzē par to, cik mūsu Latvija skaista!