Ja visi privātie un sabiedriskie pienākumi izpildīti un vēl atlicis ne ar ko neaizpildīts laiks, tad der izmēģināt spēkus jaunā nodarbē. Piedāvāju pievērsties stāstu sacerēšanai un tādējādi, iespējams, gūt radošu gandarījumu. Lai iesprauktos šajā nišā, jāiepazīstas ar jaunāko piedāvājumu, ko literatūras eksperti atzinuši par labu esam. Tā kā lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” mērķis ir sekmēt augstvērtīgas literatūras izplatību, tad, analizējot šeit piedāvātās grāmatas, var tikt skaidrībā, kā augstvērtīgi rakstīt, lai neglābjami neatpaliktu no sava laika. Izlasīju divas grāmatas (Šīnas Vilkinsones «Es joprojām krītu» un Zoji Sagas «Meitene tviterī») no sešām, kas piedāvātas 15 un vairāk gadu veciem jauniešiem, un jau iezīmējās kopīgas tendences. Tā kā literārā mode var spēji grozīties un lai neaizkavētu tos, kas vēlēsies ielēkt šajā pusaudžu literatūras strāvojumā, izlikšu uz papīra savus novērojumus, vēl neizlasot pārējās četras grāmatas.
Fabulas pamatā ir klasiskais stāsts par Pelnrušķīti, tikai mūsdienu Pelnrušķīte nesēž aizkrāsnē un neizpilda pamātes un neganto māsu iegribas, bet dzīvo superbrīnišķīgā (Penija no «Meitenes tviterī») vai sociāli labvēlīgā, reliģiozā ģimenē (Estere no «Es joprojām krītu»). Visas cūcības notiek skolā (Anglijā un Īrijā), kur varones tiek pazemotas un izsmietas. Nejauko māsu misiju abās grāmatās veic kāda Bārbijas tipa izbijusi draudzene, kuras ievērību velti cenšas izpelnīties nebaga nelaimīgā pelēkā pele – galvenā varone, ko moka nepilnvērtības komplekss sava izskata dēļ. Jāatceras, ka, rakstot stāstu, galvenajai varonei jāiebīda līdzās arī kāds draugs – gejs. Tas nekas, ja sižetā viņa esamībai nav pilnīgi droša pamatojuma – galvenais, lai šī dzīves īstenības puse parādītos un pusaudžos tiktu ieaudzināta tolerance. Bārbijām abas autores parāda pigu – princi kā balvu par saviem neordinārajiem uzskatiem, par savu atšķirīgumu dabū, protams, galvenās varones. Penijas sirdsāķītis ir kāds jūtubē pazīstams mūziķis, ko viņa satiek “wou” zemē ASV, kur viss ir megabrīnišķīgs. Esteres princis ir piezemētāks – bērnībā seksuāli izmantots jauneklis, kas dzīvo audžuģimenē un ko moka epilepsija. Estere, nabadzīte, nezina neko par puiša bēdīgo seksuālo pieredzi un nesaprot, kāpēc viņš meitenes kaislīgo vēlmi mīlēties atsaldē. Tātad, meitenes, piebremzējiet – ne vienmēr puisis grib TO, tā mēdz būt! Vispār nevajag kautrīgi aizsegties ar vīģes lapu un vairīties no jutekliskuma – platoniskā mīlestība vairs nav aktuāla.
Par gramatiku nebēdājiet – pat profesionāļi mēdz kaut ko nezināt (Šīnas Vilkinsones grāmatā nez kāpēc ieriebts saiklim “nevis”, pirms kura nav likts komats)! Ja radusies iedvesma, taisiet augstvērtīgu literatūru!
Labs teksts, kā vienmēr, Vinetai:) Man arī bieži gadās ieriebt saiklim “nevis” 🙂 Mode..