Viss paiet. Ai, gribētos cilvēkam būt Dabas valdniekam un laiku pa laikam laiku apturēt! Kaut uz vienu skaistu mirkli. Bet nekā! Laiks ir cilvēka prātam neaptverams lielums. Kā kosmoss. Kad un kur tas sācies un vai kādreiz beigsies, vienmēr paliks lielais noslēpums. Ir mēģinājis cilvēks laiku iesprostot kalendārā un pulkstenī; varbūt viņam pat šķiet, ka tas makten labi izdevies, taču laikam par to ir pilnīgi vienalga – tas vienaldzīgi rit tālāk. Un vai gan tiešām varam teikt, ka visas dienas, lai arī 24 stundu ilgumā, ir vienādi garas? Vai – visas minūtes vienādi īsas? Nieka piecas minūtītes, ko rītos visžēlīgi atvēlam sev pēc modinātājzvana, taču nevar salīdzināt ar mokošām piecām minūtēm padomjgadu zobārsta krēslā bez atsāpināšanas līdzekļiem! (Tas laiks, par laimi, pagājis!) Atceros, kā reiz Marokā, busiņam piestājot, viņējais gids enerģiski paziņoja: ”Tualetes, suvenīri, kafejnīca, fotomirkļi – piecas minūtes!” Mums, saprotams, izbrīnā uzacis uz augšu: ”Viņš joko, vai?” Bet tikmēr grupas vadītāja mierina: ”Bez panikas! Tās ir viņu piecas minūtes. Viņi dzīvo ar citu laika izjūtu.” Pāris dienu, un arī mēs vairs izmisīgi nelūkojāmies pulksteņos. Un, lai cik dīvaini neliktos, – neko nenokavējām, visur paspējām!
Jo vairāk cilvēks steidzas, jo ātrāk skrien laiks. Ne jau cilvēkam pakaļ, bet pa priekšu. Noķert to nevar. Ne titulēts sprinteris, ne pārgalvīgs autosportists. Pat raķete nespēj sacensties ar laiku. Vien domas joņo ātrāk – gan uz nākotni, gan pagātni. Kā vajag. Savukārt citreiz laiks izstiepjas garš jo garš. Tik garš, ka kļūst garlaicīgs, un cilvēks gudro, kā to īsināt. Tad varbūt laiku var mērīt ar tā piesātinājumu? Mocarts, sarakstījis 21 operu, 41 simfoniju, daudzum daudzus instrumentālos un vokāli instrumentālos darbus, 35 gadu vecumā ķērās pie, kā izrādījās, pēdējā sacerējuma – Rekviēma (sēru mesa). Viņš savu laiku jutās piepildījis. Toties Rainis plānoja dzīvot vismaz 200 gadu (turklāt bija par to nopietni interesējies un ticēja, ka tas iespējams), lai pagūtu īstenot visas ieceres.
Ai, bet pie malas prātojumus! Ir taču vasara un atvaļinājumu laiks, kad par laiku kādu laiku var atļauties nedomāt. Kamēr vienā brīdī attapsim – tas atkal pagājis…
