TV raidījumā «100 gramu kultūras» skatītājiem tika piedāvāta aptauju, kurā ap 70 % skatītāju valstī notiekošo vērtēja kā absurdu t. i. bezjēdzīgu un aplamu.
Nākamajā rītā bija jauka, saulaina, pavasarīga diena. Tuvojas laiks, kad viss būs zaļš un ziedēs… Šādi prātojot izbraucu uz ceļa un apbraucu pieturā stāvošo autobusu, kurš uzņēmis, pasažierus arī tūdaļ uzsāka savu gaitu. Sajūta tāda, ka kaimiņienes, būdamas mutīgas sievas ar humoriņu, autobusā mani tagad aprunā, jo bijušas dienas, kad kopā ar viņām arī es sēžos rīta autobusā. Nedaudz māc vainas apziņa, ka varēju jau braukt piecas minūtes ātrāk un paņemt arī kaimiņienes… Apdzīvotā vietā atļautais ātrums 50 km stundā. Tā nu cieši aiz mana vecā, mīļā «Žigulīša» brauc autobuss. Arī tālāk ceļš līkumains un ziemā izkurtējis vienās bedrēs, tomēr esam jau pilsētā, kur atkal ātruma ierobežojums – 50 km stundā. Braucu starp 50 un 60, jo šajā vietā ceļš patiešām labs, tomēr satiksmes noteikumus vienmēr cenšos daudzmaz respektēt. Te aiz manis braucošais autobuss paātrina gaitu un apdzen… Saprotu, ka šoferītim tas «Žigulis» pa priekšu ir piegriezies. Esmu pieradusi, ka šajā ceļa posmā apdzen ne viens vien. Lai jau brauc, nodomāju. Bet kad autobuss neapstājās, tikai viegli piebremzēja pie «Stop» zīmes Durbes krustojumā, un nerādīja pagriezienu Kurzemes ielas aplī, sapratu, ka arī starp autovadītājiem profesionāļiem ir tādi, kas satiksmes noteikumus ignorē. Protams, uz mani piedzīvotais īpaši neattiecas, nekas taču nenotika. Tomēr tas vedina domāt, ka patiesībā paši vien esam tie, kas absurdu radām gan ikdienas it kā sīkumos, gan lielās valstiskās lietās. Un, ja tā, tad saņemam, ko esam pelnījuši, jo paši balsojām, paši negājām uz referendumu, paši ražojam likumus un noteikumus, un paši tos nepildām. Ja savu absurdu kaiti apzināmies, varbūt beidzot pienācis laiks, kad spēsim mainīties un tādējādi mainīsim arī savu dzīvi uz labu?
