Laiks – mainīgais un mānīgais…

Bezsniega ziema un saulains pavasaris; saules pilns rīts un lietaina diena; ”vēsturisku” uzvaru atcere un šovinistiski meli, uz jaunām uzvarām cerot… Tik mainīgs, tik mānīgs ir šis laiks – gan dabā, gan vēsturiskajās norisēs. Dažs labs sakās vairs nešaubāmies par to, ka kaut kur kāds “negatīvists” nerimstoši gādā, lai cilvēkos uzturētu trauksmes stāvokli: ar pasaules kārtības neprognozējamību, ar ikdienas nestabilitāti, ar nihilismu un pilnvērtīgas gara dzīves gandrīz neiespējamību…

Ak, ar pēdējo gan patiesībā nav tik traki! Jo tas Gars, ko kāds varbūt arī gribētu ierobežot, salauzt, pakļaut, pārveidot vai iznīdēt, patiesībā taču ir mūsos! Mūsu pašu sargāts, lolots un kopts (vai arī – atstāts pilnīgā novārtā)… Un mēs paši izlemjam, kam dot priekšroku, ko sevī saudzēt un ko – audzēt. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē apzinoties, ka vienmēr taču “tur, aiz mākoņiem, ir saule”,  ka ”nekas nav mūžīgs zem šīs saules”… Arī mūsu senči vienmēr ir zinājuši, ka “velns nav tik melns, kā viņu mālē” (tātad – arī neviens “eņģelis” nav bezgala balts…), un vai tad nu mēs būsim tie dumjākie?! Vai nu mēs nemācēsim vienā dvēseles mierā gaidīt gan siltākas pavasara dienas, gan Eiropas parlamenta (un arī visas citas) vēlēšanas? Vai nepratīsim no reklāmu “pelavkaudzēm” izsijāt “racionālos graudus”, – zinot, ko ES var nodrošināt un par ko mums pašiem jāgādā? Sapratīsim, kā ir gudrāk: ignorēt “Briseles kāposta” tīkotāju sarakstus un dāsnos solījumus vai tomēr aizstaigāt līdz vēlēšanu urnai, nepieļaujot, ka siltajos krēslos iesēžas Latvijas valsts un tautas nīdēji. Un, savu zemīti kopjot, padomāsim ne tikai par augstām ražām un lielāku peļņu, bet arī par cilvēkiem, kam taču citas maizītes, cita burkāna un citas ogas nav, kā vien šī – pašu Latvijas lauksaimnieku saķimizētā…

Laikiem un vēsturei mainoties, pārmaiņu straume ik pa brīdim uzkuļ arī netīras putas: lielvaru draudus un klajus melus, pašmāju bāleliņu sīkās blēdības, tumsonības uzturētāju centienus ar demagoģiju novirzīt mūsu domas no Patiesības. To visu apzinoties, nav citas iespējas, kā vien – saglabāt sevī mieru. To dvēseles mieru, kas ienāk mūsos, vērojot, kā sazaļo tīrumi, uzzied ceriņi, kā aug bērni un meži, kā no svešatnes atgriežas un māju paspārnēs atkal vidžina čurkstes… Jebkuras – gan sadzīviskās, gan politiskās putas – izčākst šī Dabas nemainīgā rituma priekšā! Un mūsu domas nemanot kļūst rimtākas, vārdi un darbi – pārdomātāki, gudrāki un godīgāki.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *