Ar visdažādākajiem svētku sarīkojumiem aizvadīta valsts 100. dzimšanas diena, un katrs – vairāk vai mazāk – esam centušies būt par šo sarīkojumu, par kādu īpašu brīžu dalībniekiem. Centāmies atrast ko tādu, kas vislabāk palīdzētu sajust šo svētku nozīmību. Ja ne kā citādi, tad pieliekot pie krūts sarkanbaltsarkano lentīti vai aizdedzot sveci par godu, par prieku sev un Latvijai. Un ja ne klātienē, tad domās – atpūšoties, dzīvojot vai strādājot svešumā.
Nu, kad svētki ir pagājuši, nevilšus jādomā, kas paliek aiz tiem? Kas paliek, kad novīst dāvātie ziedi, kad plauktā ieguļas Atzinības un Pateicības raksti, kad valsts svētku simbolus nomainīs Adventes sveces un Ziemsvētku spīdums?
Un jāsecina, ka patiesībā paliek katra klusā apņemšanas, līdzīgi kā savā dzimšanas dienā vai citā nozīmīgā brīdī iedomāta – izdarīt kaut ko tādu, kam iepriekš nav bijis laika vai apņēmības. Tikai kaut kā negribas piesaukt ne tos lielos plānus, ne patosa pilnos uzdevumus, jo pašam grūti tajos atrast savu vietu. Tieši otrādi – gribas izdarīt ko tādu, kas īpaši nozīmīgs pašam un kas, galvenais, katram ir pa spēkam.
Un te gribas pieminēt Irlavas grāmatas atvēršanā izskanējušo Artas Mendes aicinājumu katram uzrunāt savus vecākus un vecvecākus, ja, protams, tas ir iespējams, un pierakstīt savas dzimtas stāstu; apskatīties vecas fotogrāfijas un otrā pusē uzrakstīt tajās redzamo cilvēku vārdus un uzvārdus vai apņemties datora bezgalīgajās krātuvēs sameklēt ģimenes attālākos radus, aprunāties ar viņiem, pierakstīt stāstus un uzņemt fotogrāgfijas. Teiksiet – nieks?! Apņemieties katru mēnesi uztaisīt 10 fotogrāfijas un salikt albumiņā, un tad pēc pusgada pārliecinieties, kas no šīs domas būs sanācis!
Vēl viens aicinājums, kuru tiešām gribas izpildīt, ir manas kolēģes Rūtas piemērs – viņa bija devusies apskatīt tās vietas, kuras viņas senčiem reiz bijušas nozīmīgas. Un arī tāds varētu būt nākamās simtgades pirmais darbs – kopā ar ģimeni izstaigāt, izbraukāt tuvus un tālus savas ģimenes ceļus. Un tas nekas, ka tavu senču pēdas kādā vietā zinās vien retais vai varbūt nezinās vispār; varbūt nebūs māju vai skolas, taču šī vieta ir svarīga, lai tu pats zinātu, lai bērniem un mazbērniem reiz varētu parādīt, un kas, zina, tieši tur sevi tā pa īstam sajustu. Un esmu pārliecināta, tieši šie dzimtu vēstures stāsti reiz būs pamatu pamats Latvijas otrā gadu simta vēsturei.
